'Havelländisches Luch' aizsargājamā teritorija pie Buschow ciema - ar divām lielajām sīgām (Otis tarda) uz lauka
Marta vidū devos sen plānotā braucienā uz Vāciju - Berlīnē koncertu spēlēja viena no grupām, ko vienmēr esmu gribējis dzirdēt dzīvajā kā arī jau sen bija doma, ka vajadzētu atkal apciemot māsu. Kā reizi bija iespējas vajadzīgos datumos tikt pie smieklīgi lētām Ryanair biļetēm. Nav divu domu - jābrauc! Protams, uzreiz sāku skatīties variantus kā to visu (ciemošanos un kultūras programmu) apvienot arī ar nelielu putnu vērošanas devu - tā teikt gribējās kaut nedaudz, bet tomēr papildināt Vācijā redzēto putnu listi. Meklējot informāciju par labām un interesantām putnu vērošanas vietām Berlīnes tuvumā, visai bieži pretī nāca div vārdi - 'Great Bustards' jeb, tulkojot latviski, - lielās sīgas! Iespaidīga izskata un izmēra putns, ko līdz šim, protams, redzējis nebiju (Portugālē bija par maz laiks, lai nokļūtu līdz labākajām sīgu vietām) un īstenībā nezināju, ka Vācijā tādas maz dzīvo! Īpaši jau tik tālu uz ziemeļiem, jo Eiropas kontekstā man lielās sīgas asociējās ar Pireneju pussalu, Ungāriju, Austriju un Ukrainu.
Lielās sīgas (Otis tarda)
Vācot informāciju par šīm vācu sīgām, noskaidrojās, ka Brandenburgas pavalsts ir palikusi vienīgā vieta Vācijā, kur sīgas vēl ir sastopamas - un ne bez cilvēka palīdzības. T.i. savulaik vēl ap 1940. gadu dažādās vietās Vācijā esot dzīvojušas vairāk kā 4000 sīgas, bet 90.to gadu beigās skaits sarucis līdz 50-55 (dažos avotos norādīts skaitlis - 57) putniem. Protams, skaita sarukumam g.k. iemesls bija biotopu degradācija, jo sīgas ir atklātu zālāju (praktiski - stepju) suga un par cik tās ir lieli putni, tad tām nepieciešamas labas barošanās vietas visu cauru gadu, ko intensīvās lauksaimniecības zemes īsti nenodrošina - tātad pēdējo vairāku desmitu gadu laikā Vācijā vienkārši krasi samazinājušās sīgām piemērotu dzīvesvietu daudzums. Šādā situācijā pieauga plēsēju ietekme, jo suboptimālos apstākļos dzīvojošas dzīvnieku populācijas var 'nokaut' faktori, kas normālām un veselīgām populācijām nekaitē. Tā nu 1980.to gadu beigās tika sākts domāt par to kā lai sīgu populācijas saglābtu un drīz vien vācieši ķērās pie nopietniem aizsardzības pasākumiem. Pirmkārt trīs pēdējās aizsargājamās teritorijās, kur sīgas vēl bija kaut cik palikušas (SPA Fiener Bruch, Belziger Landschaftswiesen un Havelländisches Luch), sadarbībā ar vietējiem zemniekiem un medniekiem tika uzsākti nopietni apsaimniekošanas pasākumi, lai pielāgotu šīs teritorijas lielajām sīgām.
Lielās sīgas (Otis tarda)
Cik saprotu, tad galvenā doma, lai visu cauru gadu vismaz daļa no platības paliktu neapstrādāta un nodrošinātu sīgām barošanās un ligzdošanas vietas. Tāpat veikti intensīvi plēsēju kontroles pasākumi - gan atsevišķas teritorijas ir iežogotas, lai tur netiek lapsas u.c., gan veikta zvēru (to pašu lapsu, caunu, arī jenotu) izķeršana. Treškārt, daļa no dabā dētām olām tiek ievāktas un inkubētas un mazuļi izaudzināti 'manuāli'. Lasīju, ka pēdējos gados g.k. olas tiekot izņemtas no tām ligzdām, kas atrodas neperspektīvās vietās jeb pakļautas augstam riskam, ka tiks izpostītas šā vai ta'(piemēram, tās ir ārpus šīm plēsēju drošajām zonām vai ir atrastas veicot lauksaimniecības darbus u.c.) un, ka mērķis, protams, ir lai šāda mākslīgu olu inkubēšana ar laiku nebūtu nepieciešama vispār. Vārdu sakot visai nopietni pasākumi, kas ir nesuši acīmredzamus augļus - sīgu populācijas šajās trīs vietās pakāpeniski ir pieaugušas un 2016. gadā ir uzskaitītas jau virs 200 lielajām sīgām!
Riestojoši lielo sīgu (Otis tarda) tēviņi
Kā var noprast, tad lielās sīgas redzēju. Un ne vienu vien! Īstenībā plānā bija aizstaigāt uz sīgu novērošanas torņiem, kas atradās ~10km no vilciena stacijas. Tā teikt ar domu, ka ja nepaveicas kaut kur pa ceļam tās jau pamanīt, tad vismaz tur jau nu gan sīgām būtu jābūt. Tam man bija ~6h laiks - cerēju, ka ar to pietiks. Kā izrādījās, tad principā pietika ar 20 minūtēm, jo pirmās divas sīgas tālumā uz lauka pamanīju vēl nemaz neizejot no Buschow ciema (pirmā bilde). 15 minūtes un 1km tālāk skatam pavērās pavisam patīkama aina - rīta saulītē, lauka vidū barojās ~25 putnu bars! Lai arī putni bija samērā tālu lauka vidū (kādus 200-250m no ceļa) mazliet bažījos vai es tos neizbiedēšu, jo biju dzirdējis, ka lielās sīgas mēdzot būt gana tramīgas. Izmantoju faktu, ka gar ceļa malu auga liepu rinda un nosēdos pie viena koka stumbra, tādējādi vismaz nedaudz apslēpjot savu ķermeņa kontūru, un nodevos putnu vērošanai. Vismaz 3 putn bija pieauguši tēviņi ar kuplām 'ūsām', kas bara malā varbūt ne visai aktīvi, bet tomēr riestoja! Uz brīdi no dzīva putna pārvēršoties par milzīgu, baltu spalvu kamolu, kas visām varītēm, līgani grīļojoties un viegli kustinot spārnus, cenšas piesaistīt pretējā dzimuma interesi. Fantastisks skats! Pārāk ilgi gan tēviņi tur neamzierējās un drīz vien atsāka baroties. Ņemot vērā, ka riestošanas maksimums esot aprīlī, tad varbūt šis tik tāds mēģinājums pirms galvenās izrādes mazliet vēlāk sezonā. Viens no tēviņiem bija ar sarkanu gredzenu uz kājas, bet vismaz daži putni no kopējā bara šķiet bija (cik nu varēja tās kājas saskatīt) bez gredzeniem.
Lielā sīga (Otis tarda) - Vācijas biotopā
Kādas minūtes 20 papriecājos un nolēmu, ka tomēr jādodas tālāk uz to sīgu novērošanas torni - gan jau tur varēs vēl par sīgām papriecāties. Tornis bija kā neliela slēgta, ~10m augsta būdiņa ar slēģotiem logiem. Priekšā jau bija vācu pensionāru pāris, kas cītīgi kaut ko pētīja un ik pa laikam tvēra pēc fotoaparāta. Fotogrāfēja gan ne sīgas, jo labākajās Mērfija likumu tradīcijās - no sīgu novērošanas namiņa neviena sīga ne tuvākā, ne tālākā apkārtnē manāma nebija. Kas varbūt nav jau arī nemaz tik liels pārsteigums, jo nav jau tā, ka tur to putnu čum un mudž. Un, lai arī putni ir milzīgi, tomēr arī platība šajā apkārtnē, kur tām izklīst ir visai ievērojama. Tā, piemēram, ejot jau atpakaļ uz vilcienu, lauks kurā no rīta dzīvojās lielais sīgu bars bija tukšs. No ceļa bija pārredzama visai plaša apkārtne un, pat visai rūpīgi visu nopētot, pārskatāmā platībā vairs nebija ne miņas no sīgām! Jāsaka, ka no rīta tad man bija tīri labi paveicies. Tā nu turpināju ceļu uz vilciena staciju, kad atkal jau gandrīz pašā Buschow ciemā pamanīju citu vērotāju pāri, kas cītīgi kaut ko fotogrāfēja uz lauka. Jā - vientuļa lielā sīga barojās lauka vidū. Biju mazliet piekusis tāpēc atlaidos atkal pret liepas stumbru un tā tur pie zemes sēžot nodevos putna vērošanai. Ar domu, ka šī jau gan būs pēdējā sīga ko šajā reizē redzēšu - jāapskata tā kārtīgi. Putns sākumā bija patālu, bet tad, nezināmu iemeslu vadīts, pēkšņi sāka lēnā, bet neatlaidīgā solī nākt manā virzienā! 200m. 150m. 100m. Vēl joprojām putns nāk tuvāk! 50m! Kas notiek?! Es jau, protams, priecīgs - spiedu tik vienu kadru pēc otra!
Lielā sīga (Otis tarda)
Lielā sīga (Otis tarda)
Lielā sīga (Otis tarda)
Beigu beigās sīga jau bija tik tuvu, ka ar 300m objektīvu putns ietilpa 'pa visu kadru'! Šķita visai neticami! Ātri vien gan pamanīju, ka putns ir gredzenots - uz kājas dzletens gredzens ar skaitli 42. Bet nu tajā brīdī daudz par to nedomāju, jo putns bija pienācis burtiski 10-15m attālumā! Un tieši man priekšā! Baidījos pat pakustēties - ja nu putns mani nemaz neredz un, es pakustoties, šo aizbiedēju? Netālu stāvošie kolēģi (kuri, lai arī stāvēja atklātāk kā es, tomēr arī izvairījās no straujām kustībām) nāktu tad man ar statīvu dot pa galvu par šādas unikālas iespējas izniekošanu... Putns nogāja man tieši gar degunu un... devās pāri gājēju ietvei ceļa virzienā tieši starp mani un pārējiem diviem vērotājiem. Skats visnotaļ absurds!
Lielā sīga (Otis tarda) - absurdi tuvu!
Tālāk gan putns negāja, jo sabijās no garām braucošās mašīnas, un aizskrēja atpakaļ uz lauku. Tur vēl mazliet pagrozījās mums pa priekšu (bet vairs ne tik tuvu) un beigu beigās pacēlās spārnos pavisam un pārlidoja otrpus ceļam, kur nosēdās kaut kur pavisam dziļi laukos. Jāsaka, ka arī lidojumā putns ir tik pat iespaidīgs kā staigājot pa lauku - kā ne kā smagākais lidojošais putns pasaulē! Pieauguši tēviņi varot svērt pat 18kg! Salīdzinājumam - paugurknābja gulbju maksimālais svars esot ap 15kg. Lai nu kā, protams, skaidrs, ka šāda pārdroša putna uzvedība nav gluži normāla un droši vien pie vainas ir putna gredzens. T.i. ne jau gredzens kā fizisks objekts, bet iemesls kāpēc putns ir gredzenots. Aizsūtīju gredzena informāciju atbildīgajiem par sīgu aizsardzības projektu (Förderverein Großtrappenschutz) un šodien saņēmu atbildi, ka jā - putns ir pagājušajā gadā dzimis tēviņš, kas ir izaudzēts no mākslīgi inkubētas olas. Tā paša gada rudenī ir izlaists savvaļā, bet diemžēl līdz ar riestošanas sezonas sākumu šogad esot kļuvis netipiski drošs (tātad ne es pirmais kas ar viņu ir sastapies tādā tuvumā). Grūti pateikt vai tas dēļ tā, ka jaunībā ir bijis kontaktā ar cilvēkiem (visur gan minēts, ka nebrīvē audzētajiem sīgu mazuļiem kontakts ar cilvēkiem tiekot uzturēts maksimāli minimāls) vai vienkārši kaut kas 'sagājis uz īso'. Katrā ziņā, ja no rīta redzēto putnu vērošana tiešām sniedza lielu gandarījumu, tad šis putns, lai arī skats bija maksimāli iespaidīgs un lika rokām viegli trīcēt, tādu baigi 'dabisks' nešķita un atstāja divējādas sajūtas.
Lielā sīga (Otis tarda)
Ņemot to visu vērā, sāku prātot kā tad, lai uz šīm sīgām skatās no tāda sugu ķeksēšanas viedokļa - tomēr daļa šīs populācijas (vai varbūt pat visa?) eksistē vien pateicoties cilvēka pūlēm. Atzīmēt šo sugu savā mūža listē vai nē? Varbūt šī nemaz neskaitās vairs dabiska populācija? Tiesa nav bijis neviens brīdis, kad lielās sīgas būtu no Vācijas izzudušas - tātad nevar vilkt paralēles, piemēram, ar Lielbritāniju, kur lielās sīgas ir bijušas sastopamas vēsturiski (bet tiešām ļoti sen - oficiāli izzudušas skaitās 1832. gadā) un tagad ir atkal uzsākta šo putnu reintrodukcija (taču putnu eksistence tur pagaidām ir tiešā mērā atkarīga tikai no cilvēku darbībām). Nav arī gluži situācija kā ar Kalifornijas kondoriem, kad pēdējie 27 dabā palikušie indivīdi visi tika noķerti, lai kontrolētos apstākļos, nebrīvē tos pavairotu un pēc tam pakāpeniski atkal tos reintroducētu savvaļā. Tas arī ir bijis gana veiksmīgs process, jo šobrīd dabā dzīvo jau virs 250 Kalifornijas kondoriem. Amerikas putnu sugu ķeksētāji ar ir daudz lauzījuši prātus vai šos reintroducētos kondorus drīkst atzīmēt savos sarakstos vai nē un, ja pareizi saprotu, tad beigu beigās ir nonākuši pie slēdziena, ka skaitīt drīkst, ja šīs reintroducētās populācijas (tādas esot vairākas) ir pēc tam brīvā dabā spējīgas vairoties pašas saviem spēkiem (pēc informācijas šeit, kā arī interesantas diskusijas par tēmu šeit). Lielbritānijā, ja nemaldos kritērijs ir, ja reintroducētie (vai arī nejauši introducētie) putni vairojas jau trešajā paaudzē, kas varētu liecināt, ka populācija ir iedzīvojusies un sevi pašuzturoša.
Lielā sīga (Otis tarda)
Mans secinājums ir tāds, ka Vācijā šiem pēdējiem sīgu mohikāņiem cilvēks vienkārši ir sniedzis palīdzīgu roku, lai tās neizzustu pavisam un vismaz daļa populācijas savvaļā visu šo laiku sekmīgi (lielākā vai mazākā skaitā) arī vairojas. Līdzīgi piemēri nav nemaz jāmeklē kaut kur tālu uz tropisko zemju salām (kur ir desmitiem ja ne pat simtiem globāli apdraudētu sugu, kuru eksistence daudzos gadījumos arī ir tikai atkarīga no dažādiem aizsardzības pasākumiem), jo, manuprāt, situācija ar zaļajām vārnām Latvijā ir līdzīga - mūsu vietējā populācija ir saglabājusies tikai un vienīgi pateicoties cilvēku (g.k. Edmunda Račinska) pūlēm, jo bez dažādiem aizsardzības pasākumiem (izliekot būrus, aizsargājot ligzdas kokus pret plēsējiem u.c.) visai liela varbūtība, ka Latvijā zaļās vārnas jau kādu laiku vairs neligzdotu (tāpat kā Vācijā lielās sīgas - iespējams būtu arī izzudušas). Un zaļo vārnu Latvijas putnu listē esmu atzīmējis (un katru gadu atzīmēju arī gada listē) bez īpašiem aizspriedumiem. Tā ka nobeidzot šīs viegli filozofiskās pārdomas, mani droši vien nepamestu tāda dīvaina sajūta, ja šīs sīgas izvēlētos savā Vācijas listē neiekļaut. Vismaz dažas no redzētajām sīgām arī bija bez gredzeniem - tā ka iespējams kārtīgi savvaļas putni. Neesmu laikam es tik liels pūrists ('purist') - t.i. ja redzētu sīgu Lielbritānijā tad jau gan neskaitītu, bet šīs Vācijas sīgas šķiet tomēr daudz maz ok. Lai tad šis ķeksītis blociņā ir kā mana atzinība par sekmīgu lielo sīgu saglābšanu Vācijā. Labi, nebija jau nemaz maziņš tas ķeksītis - blociņā trekniem burtiem un izsaukuma zīmi klāt atzīmēju '! 72. OTIS TARDA' (72., jo tā bija šajā braucienā Vācijā redzētā suga Nr.72.).
Sarkanā klija (Milvus milvus)
Zaļā dzilna (Picus viridis)
Tas tad tik tālu par lielajām sīgām. Bet bija jau arī daudzi citi putni! Kopumā gan tādai intensīvai putnu vērošanai izdevās atvēlot šo 'sīgu dienu' 12. martu un nedaudz arī 11. marta vakarpusi + pārējā laikā tik tā pa starpu pastaigām, no auto loga utml. Kopumā gan gāja samērā labi - nedēļas laikā izdevās konstatēt 85 sugas (+ parastais vai mazais ķeģis, kam dzirdēju tikai saucienu). Salīdzinot - 2015. gada aprīlī apmēram līdzīgā laika periodā bija 93 sugas (vai 91 - esmu mazliet apmaldījies savos blociņa pierakstos). Liels prieks gan bija arī jau par redzētām sugām, kas Latvijā ir retas - piemēram, sarkanās klijas šoreiz redzēju tiešām daudz. Tāpat arī izdevās labāk redzēt zaļo dzilnu un arī īspirkstu mizložņas dziedāja daudz aktīvāk kā pirms diviem gadiem aprīlī. Bet bija arī virkne vēl Vācijā neredzētu sugu (mūza listei lielā sīga gan tā arī palika vienīgais jaunums).
Medību fazāns (Phasianus cholcicus)
Lielā stērste (Emberiza calandra)
Kalnu ķeģi (Linaria flavirostris)
Īpaši ražīga ar jaunām sugām bija lielo sīgu diena. Pirmkārt mazliet pārsteidza lielās stērstes - t.i. it kā jau ir skaidrs, ka šādā ainavā tām Rietumu un Centrāleiropā būtu jābūt, bet kaut kā meklējot info par šo apkārtni biju palaidis garām, ka lielās stērstes tur ir ziņotas. Visā ceļa posmā izdevās saklausīt vismaz kādus 5 dziedošus tēviņus, ja ne vairāk. Jauks putns! Par laimi ir arī manā Latvijas sugu listē. Tikpat vai pat vēl negaidītāka bija satikšanās ar kalnu ķeģiem! Pie sīgu novērošanas torņa krūmus čivināja paliels zaļžubīšu bariņš un kaut kā uzreiz nemaz nesaslēdzās prāts, ka pa starpu čivina arī pavisam savādākas balsis. Par laimi zemapziņā kaut kādi trauksmes zvani tomēr iezvanījās pirms putnu bariņš bija aizlidojis un, piemetot binokli pie acīm, starp zaļžubītēm skatam pavērās arī kādi 7-10 kalnu ķeģi. Tas gan pie/no šī putnu novērošanas torņa bija interesantākais novērojums. Bet arī pats gājiens uz šo torni nebija ne tuvu 'tukšs' - divi parastie fazāni (ļoti tramīgi putni - metās nozust ceļmalas veģetācijā vēl pirms es biju pat tuvumā tiem nokļuvis), dziedoši sila cīruļi, meža baloži. Atkpakaļceļā izmetu arī nelielu loku caur ceļmalā augošu priežu mežu, kur pirms tam biju dzirdējis melno dzilnu, bet tagad atzīmējās meža zīlīte. Jauka diena - ko lai saka!
Lielgalvis (Netta rufina) starp brūnkakļiem (Aythya ferina) un cekulpīli (A.fuligula)
Akmeņu čipste (Anthus petrosus)
Pirms sīgu dienas ar putnu vērošanu sanāca mazāk laiks nodarboties, jo bija gana piesātināta kultūras programma, bet šo un to jau sanāca 'salasīt'. 11. martā uz 2h iznāca laiks aizskriet 2015. gadā jau apmeklētajā vietā Berlīnes nomalē - Buch un Karower teiche. No otrās vietas bija ziņots lielgalvis, ko arī sekmīgi izdevās pamanīt nelielā citu nirpīļu (brūnkakļu un cekulpīļu) bariņā. Vēl dienu iepriekš (kaut kā sanāk tā aprakstīt notikumus atpakaļgaitā) vēl esot Rostokā apmeklējām arī Varnemindi (Warnemünde). Tur atkal cerēju kaut ko no jūras salasīt, jo ja pirms diviem gadiem binoklī jūrā neko neizdevās sazīmēt, tad šoreiz biju bruņojies ar teleskopu. Daudz laika gan nebija to jūru bolīt, bet nu īsajā sprīdī vismaz parastās pūkpīles atradās. Laikam jau Rostoka nav tā labākā vieta Vācijā kur skatīties jūru - būs kādā nākamajā Vācijas apmeklējumā jāizpēta vai tuvumā nav kāda cita labāka vieta. Turpat mola akmeņos barojās akmeņu čipste, bet pilsētas parciņā dūdoja gredzenūbele. Tā ka arī šajā dienā trīs jaunas sugas tomēr 'krita' - nav slikti! Ja mani aprēķini ir pareizi (mazliet ir aizdomas, ka varētu būt nobīde par kādu vienu, divām sugām), manā Vācijas putnu listē tagad ir 105 sugas. Nav daudz, bet tomēr jāņem vērā, ka pagaidām Vācijā esmu bijis vien samērā agrā pavasarī (aprīļa sākums un marta vidus), kad kādu daļu bieži sastopamu sugu tīri fiziski vēl nav iespējams ieraudzīt, jo tās vienkārši vēl nav atlidojušas. Bet nu tas tā - braucot uz ārzemēm jau lielāks prieks ieraudzīt tādas sugas, ko vispār nekad nav dzīvē izdevies redzēt, tā ka tāda kopējā Vācijas putnu liste noteikti nav prioritāte. Nobeigumā tad vēlreiz atskats uz lielajām sīgām - šoreiz video formātā! Video sākumā īss fragments ar uz lauka riestojošajiem tēviņiem (arī dziedoša lielā stērste fonā), bet turpinājumā - drošais putns nr42.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru