Svētes paliene

Zosis (baltpieres un baltvaigu) Svētes lejteces laukos

Uzrakstīt par dienas notikumiem blogā tās pašas dienas vakarā reizēm ir gandrīz vai neiespējamā misija. Vakar devos uz Svētes palienes laukiem zosu 'medībās' un  izgāju no mājas ap 6iem rītā, bet atgriezos vien ap 21iem. Vakarā spēju tik vien ielādēt bildes datorā, precizēt dažu nofotogrāfēto radījumu sugas piederību un tad spēki arī beidzās. Šodien savukārt dzīvojos pa Dārziņiem/Doles salu (par to arī būs bloga ieraksts) līdz ar to pieķerties pie Svētes bloga ieraksta iznāca vien tagad, nākamās dienas pašā vakarā - vilcienā no Rīgas uz Skrundu. Apbrīnoju tos, kuri spēj par savām dienas gaitām uzrakstīt (vai vismaz bildes parādīt) tajā pašā dienā, kad tas viss ir ticis novērots. Lai nu kā - vakardienas galvenais plāns kā jau kārtīgam putnu vērotājam pavasarī pienākas bija zosu vērošana Svētes palienē!

Meža zoss (Anser anser)

Baltpieres zosis (Anser albifrons)

Būs vien laikam jāatzīst, ka zosu vērošana šoreiz neizdevās gluži kā biju cerējis. Zosis, protams, bija un visai daudz taču neko retāku diemžēl neizdevās 'izspiest'. T.i. cerēju uz sarkankakla, īsknābja, Kanādas un mazo zosi. Protams, ne visām četrām sugām uzreiz, jo Latvijā nav bijusi tāda reize un vieta, kur visas šīs sugas būtu bijušas sastopamas vienuviet. Bet uz kādu vienu no sugām tomēr cerēju. Taču šoreiz nekā... Zosu ziņā vienīgi pārsteidza lielais baltvaigu zosu skaits - bija vismaz kādi 200 putni. Priekš Svētes it kā šāds skaits nav nekas īpašs, taču parasti baltvaigu zosis caurceļo mazliet vēlāk un šādā skaitā ir novērojamas kādas pāris nedēļas vēlāk. Marta beigās tik daudz negaidīju te satikt. Savukārt 'retākā' zoss šajā dienā bija.. meža zoss. T.i. 'retākā' šajā dienā - vien 3 īpatņi (1+2 pārlidojot). Bet nu tas jau normāli, jo vairums meža zosu droši vien tagad jau salīdušas pa ezeriem u.c. ūdenstilpnēm kur sāk jau lēnām gatavoties ligzdošanas sezonai. Bet pārējo zosu sugu vērošanas laiks Svētes palienē tomēr ir vēl tikai pašā sākumā. Par to zināmā mērā liecināja visas dienas laikā nepārtraukti no jauna klāt pielidojošie zosu kāši. Vakarpusē tiešām tā arī šķita, ka zosu skaits dienas laikā ir vismaz dubultojies, ja ne pat trīskāršojies! Tātad - varbūt pie Svētes zosīm šogad būs jāatgriežas vēl kādu reizi. Galu galā retās zosis pašas jau pie manis nelidos.  

Bērzu pavasarsprīžmetis (Archiearis parthenias)

Apšu pavasarsprīžmetis (Archiearis notha)

Bez zosu vērošanas, šajā dienā viens no mērķiem bija arī kukaiņi, jo zināju, ka agri vai vēlu zosis man mazliet apniks (been there, done that) un tajā brīdī biju iecerējis pārmesties vienas interesantas skrejvaboles Blethisa multipunctata, kas teorētiski varētu dzīvot Svētes palienē, meklējumiem. Vispirms gan mēģināju atrast kādu aizvēju, kur varētu atpūsties no dzestrā vēja un saulītē sasildīties. Pirmajā šādā aizvēja punktā uzreiz mani sagaidīja nelieli, haotiski virpuļojoši tauriņi ar oranžiem pakaļspārniem - pavasarsprīžmeši! Latvijā sastopamas divas sugas (bērzu un apšu) un tās nu gan ir vieni no tiem tauriņiem, kas mani joprojām fascinē. Nē, ne dēļ sava izskata vai bioloģijas - sava, ja tā to var nosaukt, rakstura dēļ! T.i. nav daudz citu tādu kustoņu, kas ir apveltīti ar ekstrasensorām spējām un spārnos ceļas pie pirmās Tavas "ē, redz kur šis smuki sēž uz zemes - varētu nofotogrāfēt!" domas. Tā tas tiešām ir. Pieliec fotoaparātu pie acs, nospied pogu līdz pusei, lai autofokuss darītu savu darāmo un tieši tajā brīdī tauriņš jau ceļas spārnos. Tas nekas, ka pats tajā brīdī esi sasprindzinājis visus savus muskuļus un aizturējis elpu - tauriņš zin īsto brīdi, lai izbojātu Tev kadru! Un šo tauriņu lidojums (starp citu, lai arī tie ir sprīžmeši, tātad pēc būtības - naktstauriņi, lido tie tikai dienas laikā) ir tik haotisks un neprognozējams, ka es nu jau vairs nemaz necenšos šiem sekot, mēģinot sagaidīt kad tauriņš nosēdīsies atkal. Nav vērts, jo visbiežāk, kamēr Tu viņu vēro, tikmēr viņš nekad arī nenosēdīsies (droši vien kā aizgriez muguru - tā uzreiz pie zemes) - tad labāk iet meklēt kādu citu indivīdu, kas varbūt ir aizmidzis vai iegrimis citās eksistenciāli filozofiskās pārdomās, lai nepamanītu, ka Tu domā par viņa fotogrāfēšanu. Par laimi šad un tad šādi īpatņi gadās (aptuveni 1 no 20) un līdz ar to retu reizi izdotas kādu tauriņu tomēr arī nofotogrāfēt. Taču tiešām tāda jēdzīga kadra (ar labu asumu un tauriņš aizņem vismaz pusi no kadra) iegūšanai jāpatērē gana daudz nervu. Šajā reizē gan bija vērts censties, jo te lidoja otra, iepriekš vēl neredzētā (vai arī nenofotogrāfēta augstāk minēto iemeslu dēļ) suga - apšu pavasarsprīžmetis (Archiearis notha), kas ir sastopama retāk kā ļoti bieži izplatītais bērzu pavasarsprīžmetis (Archiearis parthenias). Šajā vietā gan abas sugas lidoja kopā, jo mežā caur kuru gāja ceļš tiešām lielā skaitā auga gan bērzi gan apses. Ilgi mocījos ar tauriņu tvarstīšanu un gribētu teikt, ka šis kadrs ar apšu pavasarsprīžmeti ir kā neliels varoņdarbs, jo fotogrāfēts ar 60mm makro objektīvu, no tauriņa atrodoties ~10cm attālumā. Pats gandrīz neticēju savai laimei un veiksmei, ka tauriņš nebija aizlidojis! Abu sugu atšķiršana gan ir tāda mazliet piņķerīga, bet kopumā apšu pavasarsprīžmetis ir ar mazāk kontrastainu spārnu zīmējumu (pelēcīgāks un bez tik izteiktiem baltiem laukumiem) un tēviņiem ir platāki taustekļi. 

Austrijas agrene (Sarcocscypha austriaca)

Mizasblakts Aneurus avenius

Mīksblakts Notostira sp.

Pavasarsprīžmešu lidošana norāda, ka nu gan ir iestājies īstens pavasaris, jo šie tauriņi, atšķirībā, piemēram, no krūkļu balteņiem u.c. agrajiem pavasara dienastauriņiem, pārziemo nevis kā pieauguši tauriņi, bet gan kā kūniņa. Un šķiļas tie nevis sākot ar pašām pirmajām siltajām dienām, bet brīdī, kad temperatūra ir jau mazliet nostabilizējusies pavasara grādos. Tāpat arī mežā bija 'sadīgušas' Austrijas agrenes, kas, lai arī šur un tur mēdz izspraukties arī agrāk, tā masveidīgi saaug brīdī, kad ārā ir jau kādu ilgāku brīdi bijis siltāks pa 0 grādiem. Un šajā mežiņā, kur biju mazliet ielīdis, šīs jau bija desmitiem. PAVASARIS! Ar ko arī visus apsveicu! Šajā pašā mežiņā vēl atradās mizasblakts Aneurus avenius, kas gan jau ir fotogrāfēta suga. Vēl jau ir daudz mizasblakšu sugu, ko neesmu redzējis - cerams šogad izdosies kādu no tām atrast. Kopumā gan šajā reizē mežs mani tik ļoti neuzrunāja, jo plānā taču bija skrejvaboles Blethisa multipunctata meklēšana. Kāpēc vēlējos satikt tieši šo sugu? Protams, galvenais iemesls - jo neesmu tādu vēl nekad redzējis. Bet arī tīri biotopa dēļ - raksta, ka šī esot tāda izteikti higrofīla (mitrumu mīloša) suga, kas apdzīvo ūdenstilpju krastus, slapjas pļavas un arī palienes. Nu lūk - kāpēc lai šī suga nebūtu arī Svētes palienē? Tā teikt varbūt izdodas apvienot patīkamo (zosu vērošanu) ar patīkamo (neredzētu kukaiņu sugu meklēšanu). Esot arī viena no agrāk aktīvajām skrejvabolēm. Saliekot visu kopā - biju pilns cerībām!

Skrejvabole Bemidion tetracolum

Īsspārnis Arpedium quadrum

Uzreiz gan radās problēma - kur tieši šo vaboli meklēt? Pašā Svētes palienes daļā neko tādu piemērotu nespēju atrast. T.i. dažāda formāta ūdens malas jau bija pietiekami, taču visas tās bija ļoti zāļainas un pēc būtības meklēšana izvērstos par zāles kumšķu plucināšanu, kas tādu pārlieku optimismu neraisīja. Kaut ko jau parušinājos, bet bez kādiem rezultātiem. Biju vairāk iedomājies to meklēt zem kādiem palu sanestiem sprungulīšiem u.c. 'drazām', bet pašā palienē (vismaz ārpus dabas lieguma zonas - kas tur dziļāk darījās nezinu, jo biju apzinīgs un negāju) nekas tāds nezīmējās. Kaut ko līdzīgu no rīta, nākot no Jelgavas puses, biju piefiksējis Lielupes krastā. Tad nu šāvu uz turieni un jā - šie palu sanestie sprungulīši (niedru stiebri u.c.) izrādījās tiešām produktīva vieta! Meklēto sugu beigu beigās tā arī neatradu, taču šajā vietā bija vismaz 3 citas neredzētas skrejvaboļu sugas (divām no tām gan sugas piederība vēl jāprecizē) - tajā skaitā glītais Bembidion tetracolum! T.i. vismaz man šķiet, ka tetracolum, jo ir ļoti līdzīga cita suga - Bembidion bruxellense. Abas sugas atšķiroties ar priekškrūšu vairoga spīdīgumu - tetracolum vismaz tā vidusdaļa ir pilnībā spoguļgluda, bet bruxellense - ar smalku mikroskulptūru. To gan vislabāk esot redzēt palielinājumā zem binokulāra (būs vēlāk jāpārbauda, jo šo īpatni drošības pēc tomēr ievācu), bet nu vismaz bildēs es nekādu mikroskulptūru neredzu un priekškrūšu vairogs man izskatās gluži kā spogulis. Lai nu kā - abas sugas ir ļoti bieži izplatītas (sastopamas tieši ūdensbaseinu krastos) un tā kā līdz šim nebiju redzējis ne vienu, ne otru, tad prieks šā vai tā. Tajā pašā vietā rāpoja arī viens pēc skata interesants īsspārnis, ko izdevās droši identificēt kā Arpedium quadrum. Interesants, jo tā priekšspārni nosedz salīdzinoši lielu daļu no vēdera, kas ir īsspārņiem samērā netipiski (parasti tie sedz varbūt kādu 1/4 vai 1/5 daļu). Literatūrā (R.Cibuļska promocijas darbā par Latvijas īsspārņiem) ir minēti tikai trīs atradumi divās atradnēs - Vabolē (1994. un 1996. gadā, R.Cibuļskis) un Dunavā (1993. gadā, A.Barševskis). Citus novērojumus neatrodu, tā ka varbūt reta (vai reti konstatēta) suga?
Rezumējot - pat ja retās zosis neatradās, tad jebkurā gadījumā labi pavadīta saulaina diena Svētes palienē!