Šodien sabiju Ziemeļgaujas pļavās pie Igaunijas robežas - laikam tuvākais cik esmu bijis Igaunijai (nu varbūt vēl tik Ainažos). Un beidzot 'nomazgāju' vienu kauna traipu no sava kukaiņu fotogrāfa 'ancuka' - nofotogrāfēju lapkoku praulgrauzi (
Osmoderma barnabita). Kauna traips tas ir tāpēc, ka es nedaudz asistēju šīs sugas aizsardzības plāna izstrādē un par to skolā rakstīju ZPD, kā arī šī ir viena no visvairāk meklētajām un pētītajām vaboļu sugām L-jā, kā rezultātā jau sen ir apgāztas domas, ka šī suga ir ļoti reta, jo pēdējo 5-6 gadu laikā ir atrastas ļoti daudz atradnes (krietni virs 100), kur šo var atrast + sugas bioloģija ir tāda, kas ļauj to viegli konstatēt - lapkoku praulgrauzis attīstās vecos, dobumainos, saules apspīdētos lapkokos (g.k. liepās un ozolos) - tipisks tāds biotops ir parkveida pļavas, kas pie mums ir kļuvušas par retu un apdraudētu biotopu, jo vairs netiek apsaimniekotas un cītīgi aizaug, tāpat arī bieži sastopams alejās. Bet nu nebiju līdz šim dzīvu atradis un nofotogrāfējis - tik kakas vien, kakas vien (sugu var viegli arī noteikt pēc kāpuru ekskrementiem, kas parasti izbirst no dobuma koka piekājē, pavirpinot tos pirkstos - varēs just, ka tie ir nedaudz saplacināti). Bet beidzot tas izdevies. Suga vispār visā Eiropā ir plaši pētīta, jo ir tā saucamā 'lietussargsuga' - t.i. šādas sugas aizsargājot papildus tiek aizsargāts pārējais sugu komplekss, kas apdzīvo dobumainus lapkokus. Tiesa, manuprāt, tie pētījumi jau aizgājuši pārāk smalki, jo agrāk šo sugu pie mums dēvēja par
Osmoderma eremita (atceros, kā Dabas Koncertzālē P. Brūveris dzejā skandināja šo nosaukumu), taču tagad pēc ģenētiskām analīzēm ir noskaidrots, ka pie mums ir sastopama suga
O. barnabita, kas agrāk tika domāts, ka ir sastopama tālajos austrumos, bet
O. eremita savukārt sanāk, ka ir sastopama Francijā, Itālijā, Vācijas R daļā, DienvidZviedrijā. Bet nu ja jau lielie zinātnieki ir tā izlēmuši, tad lai tā arī būtu.
Nu ok - laikam nedaudz izplūdu par to praulu grauzēju. Tur pat vienā citā dobumā atradu kko daudz retāku - melnuli
Neatus picipes, kura attīstība arī ir saistīta ar trūdošu lapkoku koksni - labi raksturo to 'lietussargsugas' principu - aizsargājot lapkoku praulgrauzi, tiek aizsargāta arī šī retā suga, kas apdzīvo tādu pašu ekoloģisko nišu. Tā it kā bija suga, ko gribēju uz Doles dižozola nobildēt, bet re - atradu citur. Kopumā L-jā zināms ap kādām 10 atradnēm. Viena apmēram 10km no vietas, kur es to manīju. Pēc izskata visai līdzīgs parastajam miltu melnulim (
Tenebrio molitor), ko iespējams kāds būs manījis savā miteklī - taču miltu melnuli nekad koka dobumā neatradīs - tur varētu būt cita ģints suga. Tāpēc raksturīga pazīme šo ģinšu atšķiršanā ir priekškrūšu vairoga punktējums -
Tenebrio ģintij tas ir vienmērīgs, šai sugai, savukārt, pa malām ir blīvāks un rupjāks, bet vidusdaļā retāks un smalkāks. Šajā bildē, gan tas nav pārāk uzskatāms, taču ja rūpīgi ieskatās, tad redzēt var.
Laikam jābeidz pļurkstēt par vaboļiem - pāriešu pie spārēm. Nobildēju šogad nebildētu spāri - melno klajumspāri (
Sympetrum danae), kas ir ļoti parasta spāre vasaras otrajā pusē. Vienīgā, klajumspāre, kas ir šāda - melni krāsota (tikai tēviņš gan) ar dzeltenīgiem plankumiņiem uz vēdera un dzeltenām svītrām krūšu sānos. Nekas jauns priekš manis, kaut gan laikam šī tagad būs sakarīgākā bilde ar šo sugu.
Bet brūnā dižspāre (
Aeshna grandis), gan ir jauna suga priekš manis! Tiesa, jāatzīstas, ka ne visai godīgā veidā nofotogrāfēta. Braucot jau mājupceļā, piestājām vienā pieturvietā un, kāpjot ārā no mašīnas, pamanīju šo uz zemes sēžam - izskatījās nedaudz traumēta, bet tā visai dzīvīga. Vizuāli vienīgā trauma bija nedaudz nodriskātie spārnu gali vienā pusē, kas iespējams traucēja viņai (tā mātīte) pacelties. Neko darīt - panesu šo nedaudz nostāk un nobildēju. Jāsaka, ka, lai arī pēc šāda veida kadriem nav tas lielākais gandarījums, tomēr neliels akmens no sirds novēlās, jo brūnās dižspāres jau visu vasaru mani bija kaitinājušas - vienmēr redzēju šās lidojam pa gaisu, bet nekad nobildējamā variantā. Taurenē vispār - uz ceļa 100m posmā kādi 10 gabali šo lopu medīja - a nobildēt figu... Lai nu kā - mana 36. spāru suga. Un tikai trešā no kādām 13 dižspāru sugām...
Varētu rasties jautājums, kāpēc šāda siseņa bilde šeit? Tas tāpēc, ka šis sisenis patiesībā nav vienkāršs sisenis. Nē - tas nav ne kāds retums, ne kaut kas jauns (patiesībā par šo lopu sugu piederību pagaidām man maza saprašana - varbūt nākotnē) - tas ir inficēts sisenis! Ar ko? Ar sēni! Jā - tieši tā, šis sienāzis ir jau nobeidzies un pilns ar mikroskopiskas sēnes entomoftoras (varētu būt
Entomophagus sp., bet nu tas tik minējums) sporām. Inficējoties ar sēnes sporām, tās iekļūst siseņa ķermenī, kur savairojas milzīgā skaitā un to siseni nobeidz - taču pirms miršanas tam tiek dots 'signāls' un sisenis veic pēdējo 'uzdevumu' savā dzīvē - uzlien pēc iespējas augstāka zāles stiebra galā, kur pieķeras un nomirst. Pēc kāda laika, kad tā ķermenis sadalās - sporas izbirst un ar vēja palīdzību, izkaisās plašākā apkārtnē (tāpēc sisenim bija jāuzlien augstāk), kur atkal pēc kāda laika pieķersies kādam citam sisenim un to inficēs. Tāds lūk pļavas šausmu stāstiņš mums zem kājām.
Šodien sabiju Ziemeļgaujas pļavās pie Igaunijas robežas - laikam tuvākais cik esmu bijis Igaunijai (nu varbūt vēl tik Ainažos). Un beidzot 'nomazgāju' vienu kauna traipu no sava kukaiņu fotogrāfa 'ancuka' - nofotogrāfēju lapkoku praulgrauzi (Osmoderma barnabita). Kauna traips tas ir tāpēc, ka es nedaudz asistēju šīs sugas aizsardzības plāna izstrādē un par to skolā rakstīju ZPD, kā arī šī ir viena no visvairāk meklētajām un pētītajām vaboļu sugām L-jā, kā rezultātā jau sen ir apgāztas domas, ka šī suga ir ļoti reta, jo pēdējo 5-6 gadu laikā ir atrastas ļoti daudz atradnes (krietni virs 100), kur šo var atrast + sugas bioloģija ir tāda, kas ļauj to viegli konstatēt - lapkoku praulgrauzis attīstās vecos, dobumainos, saules apspīdētos lapkokos (g.k. liepās un ozolos) - tipisks tāds biotops ir parkveida pļavas, kas pie mums ir kļuvušas par retu un apdraudētu biotopu, jo vairs netiek apsaimniekotas un cītīgi aizaug, tāpat arī bieži sastopams alejās. Bet nu nebiju līdz šim dzīvu atradis un nofotogrāfējis - tik kakas vien, kakas vien (sugu var viegli arī noteikt pēc kāpuru ekskrementiem, kas parasti izbirst no dobuma koka piekājē, pavirpinot tos pirkstos - varēs just, ka tie ir nedaudz saplacināti). Bet beidzot tas izdevies. Suga vispār visā Eiropā ir plaši pētīta, jo ir tā saucamā 'lietussargsuga' - t.i. šādas sugas aizsargājot papildus tiek aizsargāts pārējais sugu komplekss, kas apdzīvo dobumainus lapkokus. Tiesa, manuprāt, tie pētījumi jau aizgājuši pārāk smalki, jo agrāk šo sugu pie mums dēvēja par Osmoderma eremita (atceros, kā Dabas Koncertzālē P. Brūveris dzejā skandināja šo nosaukumu), taču tagad pēc ģenētiskām analīzēm ir noskaidrots, ka pie mums ir sastopama suga O. barnabita, kas agrāk tika domāts, ka ir sastopama tālajos austrumos, bet O. eremita savukārt sanāk, ka ir sastopama Francijā, Itālijā, Vācijas R daļā, DienvidZviedrijā. Bet nu ja jau lielie zinātnieki ir tā izlēmuši, tad lai tā arī būtu.
Nu ok - laikam nedaudz izplūdu par to praulu grauzēju. Tur pat vienā citā dobumā atradu kko daudz retāku - melnuli Neatus picipes, kura attīstība arī ir saistīta ar trūdošu lapkoku koksni - labi raksturo to 'lietussargsugas' principu - aizsargājot lapkoku praulgrauzi, tiek aizsargāta arī šī retā suga, kas apdzīvo tādu pašu ekoloģisko nišu. Tā it kā bija suga, ko gribēju uz Doles dižozola nobildēt, bet re - atradu citur. Kopumā L-jā zināms ap kādām 10 atradnēm. Viena apmēram 10km no vietas, kur es to manīju. Pēc izskata visai līdzīgs parastajam miltu melnulim (Tenebrio molitor), ko iespējams kāds būs manījis savā miteklī - taču miltu melnuli nekad koka dobumā neatradīs - tur varētu būt cita ģints suga. Tāpēc raksturīga pazīme šo ģinšu atšķiršanā ir priekškrūšu vairoga punktējums - Tenebrio ģintij tas ir vienmērīgs, šai sugai, savukārt, pa malām ir blīvāks un rupjāks, bet vidusdaļā retāks un smalkāks. Šajā bildē, gan tas nav pārāk uzskatāms, taču ja rūpīgi ieskatās, tad redzēt var.
Laikam jābeidz pļurkstēt par vaboļiem - pāriešu pie spārēm. Nobildēju šogad nebildētu spāri - melno klajumspāri (Sympetrum danae), kas ir ļoti parasta spāre vasaras otrajā pusē. Vienīgā, klajumspāre, kas ir šāda - melni krāsota (tikai tēviņš gan) ar dzeltenīgiem plankumiņiem uz vēdera un dzeltenām svītrām krūšu sānos. Nekas jauns priekš manis, kaut gan laikam šī tagad būs sakarīgākā bilde ar šo sugu.
Bet brūnā dižspāre (Aeshna grandis), gan ir jauna suga priekš manis! Tiesa, jāatzīstas, ka ne visai godīgā veidā nofotogrāfēta. Braucot jau mājupceļā, piestājām vienā pieturvietā un, kāpjot ārā no mašīnas, pamanīju šo uz zemes sēžam - izskatījās nedaudz traumēta, bet tā visai dzīvīga. Vizuāli vienīgā trauma bija nedaudz nodriskātie spārnu gali vienā pusē, kas iespējams traucēja viņai (tā mātīte) pacelties. Neko darīt - panesu šo nedaudz nostāk un nobildēju. Jāsaka, ka, lai arī pēc šāda veida kadriem nav tas lielākais gandarījums, tomēr neliels akmens no sirds novēlās, jo brūnās dižspāres jau visu vasaru mani bija kaitinājušas - vienmēr redzēju šās lidojam pa gaisu, bet nekad nobildējamā variantā. Taurenē vispār - uz ceļa 100m posmā kādi 10 gabali šo lopu medīja - a nobildēt figu... Lai nu kā - mana 36. spāru suga. Un tikai trešā no kādām 13 dižspāru sugām...
Varētu rasties jautājums, kāpēc šāda siseņa bilde šeit? Tas tāpēc, ka šis sisenis patiesībā nav vienkāršs sisenis. Nē - tas nav ne kāds retums, ne kaut kas jauns (patiesībā par šo lopu sugu piederību pagaidām man maza saprašana - varbūt nākotnē) - tas ir inficēts sisenis! Ar ko? Ar sēni! Jā - tieši tā, šis sienāzis ir jau nobeidzies un pilns ar mikroskopiskas sēnes entomoftoras (varētu būt Entomophagus sp., bet nu tas tik minējums) sporām. Inficējoties ar sēnes sporām, tās iekļūst siseņa ķermenī, kur savairojas milzīgā skaitā un to siseni nobeidz - taču pirms miršanas tam tiek dots 'signāls' un sisenis veic pēdējo 'uzdevumu' savā dzīvē - uzlien pēc iespējas augstāka zāles stiebra galā, kur pieķeras un nomirst. Pēc kāda laika, kad tā ķermenis sadalās - sporas izbirst un ar vēja palīdzību, izkaisās plašākā apkārtnē (tāpēc sisenim bija jāuzlien augstāk), kur atkal pēc kāda laika pieķersies kādam citam sisenim un to inficēs. Tāds lūk pļavas šausmu stāstiņš mums zem kājām.
9 komentāri:
http://video.google.com/videoplay?docid=-1734854694879808328&hl=en#
šeit ir kolosāli kadriņi ar to, kā sēnes aprij visu, ne tikai nabaga sienāzi...
Jā, tas video labs - par Planet Earth sērijām vispār fanoju :) Tik nez - no mūsu siseņiem, laikam, tādi smuki "ragi" ārā neaug :D Kgan kaut kas uz to pusi ir redzēts ar mušām.
Esmu redzējusi ar sēnēm apaugušas mušas, kas piestiprinājušās uz elektriskā gana mietiņiem vislaik vienā vietā - nekādi nevarēju saprast - kāpēc. Tagad skaidrs, ka viņām ir "tieksme" kāpt augšup.
Muļķa sienāzis, kāpēc viņš pirms nāves grib inficēt arī pārējos sugasbrāļus?
ieva - to jau viņam tā sēne liek darīt. 'Smadzeņu kontrole' tā teikt :)
Tad sanāk, ka viņš tāds programmējams robots, un sēne iedod programmu? Vot kur gudra sēne! Ta redz, ko kā iedvesmu smēlušies datorvīrusu programmētāji! :D
ieva - nu tā gandrīz vai sanāk :)
Ir arī citi 'smadzeņu kontrolētāji' - piemēram tāds interesants sūcējtārps jebšu trematode Leucochloridium paradoxum, kas parazitē dzintargliemežu 'ragos' un liek gliemezim arī uzkāpt atklātā, saulainā vietā ko normāli tas nedarītu - te klipiņš: http://www.youtube.com/watch?v=EWB_COSUXMw Izskatās jau iespaidīgi :) Latvijā arī esot - bildēs esmu redzējis, bet dzīvē gan vēl nav nācies redzēt - gribētos gan :)
Kā tad juridiski sanāk - ja O. eremita vairs nav eremita, bet kaut kāda cita -ita, tad visi n-tie aizsardzības statusi vairs uz viņu neattiecas? Vai arī pēc katras šādas sistemātiķu pastrādāšanas tiek grozīti visi attiecīgie dokumenti?
Kurā tieši vietā pie Ig. robežas biji?
Interesants jautājums par to juridisko pusi. Bet laikam tomēr neprecīzi biju uzrakstījis (palaboju nedaudz) - t.i. nevis pēc ģenētiskām analīzēm tika atdalītas tās sugas, bet tik to sugu izplatības areāli precizēti/noskaidroti, jo tāda O.barnabita laikam jau sen ir patstāvīga suga - tikai agrāk uzskatīts, ka sastopama Krievijas tālajos austrumos, bet O.eremita lielākajā Eiropas daļā. Pēc tagadējās saprašanas sanāk, ka Eiropas lielākajā daļā ir tieši barnabita, bet eremita tikai Francijā, Itālijā, Beniluksa valstīs un Zviedrijā. Tas tā - precizēšanai.
Bet tā sanāk, ka, ja ņem to lietu burtiski, tad visi tie likumi pašreiz principā attiecas uz sugu, kas pie mums nemaz nav sastopama. Nezinu kā parasti rīkojas šādos gadījumos - pēc idejas jau vajadzētu būt skaidram, ka runa tajos dokumentos jau ir par to pašu vienīgo lapkoku praulgrauzi, kas pie mums sastopams nevis par to, kas nav sastopams - neatkarīgi kā mainās tās sistemātiskā piederība... Ģintis daudziem lopiem mainās regulāri - šķiet, ka nekādas izmaiņas tad neveic. Nezinu kā ir kad sugas epitets mainās - pārāk bieži jau tā nenotiek. Kārtības labad jau droši vien vajadzētu veikt grozījumus - tur lai nerodas kādi pārpratumi utt.
Ierakstīt komentāru