Izmantojot iespēju, ka atrados Iļguciemā, trešajā janvāra dienā putnu raudzībās izdomāju 'aizpūst' līdz Daugavgrīvai. Ziemā tur gan īsti nebiju bijis, tāpēc liela skaidrība par to, ko varētu redzēt nebija - bet nu uz mola kaut kam interesantam cerams bija jābūt.
Jau braucot autobusā, rūpīgi skatos pa logu, mēģinot kaut ko ieraudzīt. Tas arī izdodas - uz Buļļupes ledus pie Mīlestības saliņas tup raksturīgs, sakumpis stāvs. Nešaubīgi zivju gārnis. Drošības pēc, atpakaļ braucot, gan paskatos to vietu vēlreiz - otrajā reizē tur ir tukšums, kas var nozīmēt tik to, ka tas tiešām bija zivju gārnis, kas pa šo laiku acīmredzot bija aizlidojis kaut kur prom.
Tālāk gan tik spoži vairs negāja - Daugavgrīvas niedrājs liekas pilnīgi tukšs (uz torņa gan nekāpju, jo tur jau stāv pārītis cilvēku un man negribas traucēt). Tā nu dodos uz pludmali. Tur seko neliela vilšanās, jo līcis ir tāds sabiezējis un tāda īsti vaļēja ūdens tur rēgojas pamaz. Attiecīgi nekādu pīļu ūdenī nav. Tik pa kādai lielai gaurai laiku pa laikam nolido garām. Lai arī sniegs ir padaudz, tomēr ir iemīta neliela taciņa un uzņemu pa to kursu uz bākas pusi. Apmēram pusceļā manu uzmanību piesaista tumšs siluets bērzā. Pirmā doma, ka droši vien kāds strazds. Skatos binoklī - plēšputns! Nākamā doma - droši vien zvirbuļvanags. Paeju drusku tuvāk, lai skatu netraucētu zari un skatos vēlreiz. Nav gan zvribuļvanags - piekūns! Ātri pārcilāju galvā, ka ziemā no šāda izmēra piekūniem pie mums sastopami tikai purva un lauku piekūni. Skatos binoklī - mugura tumši brūna, neizteiksmīga bārdas svītra, diezgan strīpains vēders. Skatos vēl - nu nekas cits kā purva piekūns man prātā nesanāk. Drošības pēc izvelku fotoaparātu, lai uztaisītu kādus pāris dokumentālus kadrus. Šajā brīdī izdaru nelielu kļūdu - ielieku binokli jakas kabatā. Tas man iegriež brīdī, kad piekūns pēc pāris maniem soļiem izdomā lidot prom. Man rokās fotoaparāts - bildēt īsti jēgas nav, bet binoklis kabatā. Mirkli minstinos un, kad izdomāju tomēr vilkt ārā binokli, piekūns jau ir veicis pusceļu no redzes lauka. Kamēr vēl izvelku binokli un pielieku pie acīm - paspēju tik noķert pēdējos spārnu vēzienus pirms piekūns pazūd aiz kokiem. Neko darīt - mācība citām reizēm. Lai nu kā - esmu redzējis purva piekūnu! Nekas dikti rets jau tas nav, bet tā ir jauna suga manā dzīves listē - pēc skaita 220tā! Prieks! :)
Brienu tālāk, bet drīz pēc tam iemītā taciņa beidzas - nākas brist pašam jaunu taciņu. Sniegs it kā pārāk biezs nav, taču pēc kāda brītiņa tomēr izdomāju, ka tik tālu tomēr negribu brist. Griežos atpakaļ un aizeju pa taciņu, kas ved niedrājam pa otru pusi. Pārlaižu skatienu niedrājam - kaut kas tālumā sēž bērza stumbeņa galā. Iedomājos, ka varbūt tas pats piekūns, jo apmēram uz to pusi ar aizlidoja. Nē, piekūns tas nav. Aste pārāk gara, ķermeņa krāsojums ar tāds pelēcīgs un, lai arī putns patālu, var tomēr sazīmēt tumšo acs svītru - lielā čakste. Pēc brīža tā laižas prom, atrādot tipisko, dziļi viļņveidīgo lidojumu. Arī jauki - pagājušajā janvārī lielo čaksti tā arī neredzēju. Sekoju taciņai tālāk - vienā kokā pamanu pelēko strazdu, bet kamēr to vēroju, gaisā parādās krauklis. Tīri ražīga šī taciņa izrādās. Kad jau esmu pavisam tuvu daudzdzīvokļu mājām, alkšņa galotnē sadzirdu un pēcāk arī binoklī apskatu zilzīlīti. Plus sešas sugas - un man vēl plāns aiziet tomēr atkal līdz putnu tornim un tajā uzkāpt. Diemžēl no putnu torņa nekas jauns manam skatam neatklājas. Drusku sagurums un izsalkums ir manāms, tāpēc brienu atpakaļ uz autobusu. Gaidot pieturā, apskatu noteicējā purva piekūna bildes un pārliecinos, ka tas tiešām bija tas, ko es redzēju. Paceļu acis no grāmatas un ieraugu pretējos krūmājos sīli. Atbrauc autobuss un skaidrs, ka šodien tas arī bija pēdējais jaunais putniņš, ko ieraudzīšu.
Kopumā diena izdevusies - plus 7 sugas janvāra sarakstam (tagad kopā jau 28) no kurām viena jauna suga priekš dzīves saraksta.
Jau braucot autobusā, rūpīgi skatos pa logu, mēģinot kaut ko ieraudzīt. Tas arī izdodas - uz Buļļupes ledus pie Mīlestības saliņas tup raksturīgs, sakumpis stāvs. Nešaubīgi zivju gārnis. Drošības pēc, atpakaļ braucot, gan paskatos to vietu vēlreiz - otrajā reizē tur ir tukšums, kas var nozīmēt tik to, ka tas tiešām bija zivju gārnis, kas pa šo laiku acīmredzot bija aizlidojis kaut kur prom.
Tālāk gan tik spoži vairs negāja - Daugavgrīvas niedrājs liekas pilnīgi tukšs (uz torņa gan nekāpju, jo tur jau stāv pārītis cilvēku un man negribas traucēt). Tā nu dodos uz pludmali. Tur seko neliela vilšanās, jo līcis ir tāds sabiezējis un tāda īsti vaļēja ūdens tur rēgojas pamaz. Attiecīgi nekādu pīļu ūdenī nav. Tik pa kādai lielai gaurai laiku pa laikam nolido garām. Lai arī sniegs ir padaudz, tomēr ir iemīta neliela taciņa un uzņemu pa to kursu uz bākas pusi. Apmēram pusceļā manu uzmanību piesaista tumšs siluets bērzā. Pirmā doma, ka droši vien kāds strazds. Skatos binoklī - plēšputns! Nākamā doma - droši vien zvirbuļvanags. Paeju drusku tuvāk, lai skatu netraucētu zari un skatos vēlreiz. Nav gan zvribuļvanags - piekūns! Ātri pārcilāju galvā, ka ziemā no šāda izmēra piekūniem pie mums sastopami tikai purva un lauku piekūni. Skatos binoklī - mugura tumši brūna, neizteiksmīga bārdas svītra, diezgan strīpains vēders. Skatos vēl - nu nekas cits kā purva piekūns man prātā nesanāk. Drošības pēc izvelku fotoaparātu, lai uztaisītu kādus pāris dokumentālus kadrus. Šajā brīdī izdaru nelielu kļūdu - ielieku binokli jakas kabatā. Tas man iegriež brīdī, kad piekūns pēc pāris maniem soļiem izdomā lidot prom. Man rokās fotoaparāts - bildēt īsti jēgas nav, bet binoklis kabatā. Mirkli minstinos un, kad izdomāju tomēr vilkt ārā binokli, piekūns jau ir veicis pusceļu no redzes lauka. Kamēr vēl izvelku binokli un pielieku pie acīm - paspēju tik noķert pēdējos spārnu vēzienus pirms piekūns pazūd aiz kokiem. Neko darīt - mācība citām reizēm. Lai nu kā - esmu redzējis purva piekūnu! Nekas dikti rets jau tas nav, bet tā ir jauna suga manā dzīves listē - pēc skaita 220tā! Prieks! :)
Brienu tālāk, bet drīz pēc tam iemītā taciņa beidzas - nākas brist pašam jaunu taciņu. Sniegs it kā pārāk biezs nav, taču pēc kāda brītiņa tomēr izdomāju, ka tik tālu tomēr negribu brist. Griežos atpakaļ un aizeju pa taciņu, kas ved niedrājam pa otru pusi. Pārlaižu skatienu niedrājam - kaut kas tālumā sēž bērza stumbeņa galā. Iedomājos, ka varbūt tas pats piekūns, jo apmēram uz to pusi ar aizlidoja. Nē, piekūns tas nav. Aste pārāk gara, ķermeņa krāsojums ar tāds pelēcīgs un, lai arī putns patālu, var tomēr sazīmēt tumšo acs svītru - lielā čakste. Pēc brīža tā laižas prom, atrādot tipisko, dziļi viļņveidīgo lidojumu. Arī jauki - pagājušajā janvārī lielo čaksti tā arī neredzēju. Sekoju taciņai tālāk - vienā kokā pamanu pelēko strazdu, bet kamēr to vēroju, gaisā parādās krauklis. Tīri ražīga šī taciņa izrādās. Kad jau esmu pavisam tuvu daudzdzīvokļu mājām, alkšņa galotnē sadzirdu un pēcāk arī binoklī apskatu zilzīlīti. Plus sešas sugas - un man vēl plāns aiziet tomēr atkal līdz putnu tornim un tajā uzkāpt. Diemžēl no putnu torņa nekas jauns manam skatam neatklājas. Drusku sagurums un izsalkums ir manāms, tāpēc brienu atpakaļ uz autobusu. Gaidot pieturā, apskatu noteicējā purva piekūna bildes un pārliecinos, ka tas tiešām bija tas, ko es redzēju. Paceļu acis no grāmatas un ieraugu pretējos krūmājos sīli. Atbrauc autobuss un skaidrs, ka šodien tas arī bija pēdējais jaunais putniņš, ko ieraudzīšu.Kopumā diena izdevusies - plus 7 sugas janvāra sarakstam (tagad kopā jau 28) no kurām viena jauna suga priekš dzīves saraksta.
2 komentāri:
Man šķiet pērnajā gadā Tev izdevās rakstīt nedaudz interesantāk :D Tas tā - no lasītāja-parastā skatu punkta ;)
Veiksmi!
Iespējams, iespējams! :)) Laikam nav vēl īstā iedvesma uznākusi :)
Ierakstīt komentāru