Pirms pāris dienām biju Ogrē papildināt 2011. gada putnu sarakstu - galvenās mērķsugas bija dažādi meža putni un dzeltenās stērstes Ikšķilē (tur vienā vietā pēdējos divus janvārus tās biju 'ieķeksējis'). Pastaiga pa mežu no Ogres uz Ikšķili gan beigās izrādījās visai adrenalīna pilna - jo tieši tajā brīdī sniga pamatīgs sniegs un kaut kur netālu laiku pa laikam nolūza kāds koks, kas neizturēja šo pieaugošo sniega smagumu. Tā nu, uzmanoties no draudīgajiem kokiem, lēnīgi bridu pa sniegu un virzījos uz Ikšķiles pusi. Putnu ziņā satraucošākais novērojums (burtiskā ziņā) bija mežirbe, kas izlidoja no kupenas 2 metru attālumā no manis, gandrīz piebiedējot man sirdstrieku. Kad sirds ritms atgriezās normas robežās, tad varēja ar papriecāties par šo novērojumu, jo mežirbi ziemā redzēju pirmo reizi - parasti tik balss pavasarī bija dzirdēta. Vēl no putniņiem 'sakasīju' cekulzīlīti, garastītes, mizložņu un dižraibo dzeni. Diemžēl dzeltenās stērstes 'uzmeta'. Kā pastāstīja viens Ikšķilietis, kurš man jautāja, ko es tur vazājos gar viņa darba vietu (graudu krautuve vai nu kaut kas tāds), tad šogad tās arī neesot manītas. Neko darīt - citur būs jāmeklē. Līdz ar to pašlaik sugu skaits apstājies pie 49.
Tagad neliela entomoloģiska atkāpe - brienot pa mežu, jāsaka, ka varēja ievērot arī pa kādam bezmugurkaulniekam sniegā. Šoreiz tie galvenokārt bija zirnekļi, kurus iespējams vējš bij nopūtis no to ziemošanas vietām kaut kur koku zaros, aiz mizas utml. Intereses pēc gribēju atrast arī kādu sniega mušu (Boreidae, attēlā) - kas gan patiesībā nav muša, bet gan knābjgalvju jeb skorpijmušu kārtas (Mecoptera) pārstāvis. Ogrē ir viens foršs, nogāzies, egles stumbenis, kur katru ziemu var tās atrast. Šoreiz gan diemžēl neizdevās - tāpēc foto no arhīva. Bet lopiņi interesanti - īpaši pielāgoti dzīvei boreālo (iespējams no tā cēlies arī latīniskais nosaukums) mežu zonā ar sniegotām ziemām. Tās visērtāk var ieraudzīt mežā uz svaigi uzkrituša sniega (starp sūnām vienkārši grūtāk pamanīt, jo izmēros visai nelieli dzīvnieciņi - 3-4mm), kad gaisa temperatūra ir ap 0 vai nedaudz plusos. Tad sniega mušas rāpaļā un aktīvi lēkā pa sniegu kā blusas. Tāpēc patiesībā piekrītu entomologam Voldemāram Spuņģim, ka tās pareizāk būtu jāsauc par sniega blusām nevis sniega mušām. Tā lūk - arī sniegotā mežā, janvārī var atrast dažādus bezmugurkaulainos draudziņus.
Tagad neliela entomoloģiska atkāpe - brienot pa mežu, jāsaka, ka varēja ievērot arī pa kādam bezmugurkaulniekam sniegā. Šoreiz tie galvenokārt bija zirnekļi, kurus iespējams vējš bij nopūtis no to ziemošanas vietām kaut kur koku zaros, aiz mizas utml. Intereses pēc gribēju atrast arī kādu sniega mušu (Boreidae, attēlā) - kas gan patiesībā nav muša, bet gan knābjgalvju jeb skorpijmušu kārtas (Mecoptera) pārstāvis. Ogrē ir viens foršs, nogāzies, egles stumbenis, kur katru ziemu var tās atrast. Šoreiz gan diemžēl neizdevās - tāpēc foto no arhīva. Bet lopiņi interesanti - īpaši pielāgoti dzīvei boreālo (iespējams no tā cēlies arī latīniskais nosaukums) mežu zonā ar sniegotām ziemām. Tās visērtāk var ieraudzīt mežā uz svaigi uzkrituša sniega (starp sūnām vienkārši grūtāk pamanīt, jo izmēros visai nelieli dzīvnieciņi - 3-4mm), kad gaisa temperatūra ir ap 0 vai nedaudz plusos. Tad sniega mušas rāpaļā un aktīvi lēkā pa sniegu kā blusas. Tāpēc patiesībā piekrītu entomologam Voldemāram Spuņģim, ka tās pareizāk būtu jāsauc par sniega blusām nevis sniega mušām. Tā lūk - arī sniegotā mežā, janvārī var atrast dažādus bezmugurkaulainos draudziņus.
1 komentārs:
Interesanti erudīcijai par boreālo sniega mušu!:)
Mežirbe - forši!:)
Ierakstīt komentāru