Janvāris ir sācies - tas nozīmē, ka ir sācies arī jauns putnu vērošanas gads! Un tradicionāli tas sākas ar janvārī redzēto putnu saraksta veidošanu. Līdz šim mans rekords ir 65 sugas janvārī, ko iespēju pagājušajā gadā. Šogad mērķis, protams, ir šo ciparu uzlabot (minimālā programma) un sasniegt 70 sugu robežu (maksimālā programma). Redzēs kā sanāks - viss jau atkarīgs no tā kādas vietas sanāks apmeklēt. Ja izdosies tikt līdz Liepājai tad jau cerības ir - ja ne, tad rekorda sasniegšana visticamāk prasīs lielāku piepūli.
Lai nu kā, bet gadu miju nu jau ceturto gadu pēc kārtas es sagaidīju Kolkā - nu jau arī pirmā janvāra diena arī ir aizvadīta un attiecīgi ir ieķeksētas arī pirmās putnu sugas. 1. janvāra rītā, protams, nevarēja būt nekāda runa par agru celšanos no rīta - miedziņš likās svarīgāks. Tā nu izkasījos no mājas tikai ap pulksten 13iem un devos līdz Kolkas ragam - g.k., lai apskatītu kākauļus līcī, jo tos iespējams nekur citur janvārī nemaz neredzētu. Nonākot ragā pirmais pārsteigums ir, ka spēcīgais nakts vējš bija nedaudz 'uzjaucis' jūras pusi, kas iepriekšējā dienā bija pilnībā ciet. Šorīt pilnīga baltuma vietā ir pamatīga ledus zupa ar atsevišķiem nelieliem ūdens pleķīšiem. Raugos binoklī un ieķeksēju pirmās putnu sugas - paugurknābja gulbjus, kas plunčājas nelielā lāsmenī starp ledus vižņiem, lidojošas sudrabkaijas un nedaudz tālāk uz ledus sēdoša melnspārnu kaija. Dodos vairāk uz līča pusi, kur ir vaļējs ūdens, kas spēcīgajā vējā diezgan viļņojas, lai sameklētu kākauļus. Nepaiet ne piecas minūtes, kā neliels bariņš paceļas virs viļņiem - kākauļi tiek ieķekēti. Tur pat ar atzīmēju lielos ķīrus un kajaku. Pirmās sešas sugas ir rokā. Ūdenī un gaisā nespēju vairs neko jaunu sazīmēt un eju lēnām atpakaļ - tikmēr uz raga ir atnākuši kolēģi Mārtiņš B. un Vieda. Brīdi pastāvam kopā, veroties tālumā - tā stāvot mūs aplaimo zvirbuļvanags, kas izlido no meža un, spītējot vējam, dodas iekšā jūrā. Arī jauki.
Dodamies tad katrs uz savu pusi - es uz mājām. Mežā un ceļmalā pilnīgs klusums un tukšums. Ieejot Kolkas ciemā, pie pirmās mājas barotavā mani sagaida lielā zīlīte. Tur pat pie baznīcas gaisā klaigādamas aizlaižas žagata un pelēkā vārna. Tas nozīmē, ka pirmais sugu desmits ir sasniegts. Nedaudz paeju vēl uz priekšu līdz vienam neaizsalušam grāvim - varbūt tur kaut kas interesants tup. Nekā - tālumā virs mājām tik mājas baložu bars noriņķo. Griežos jau uz māju pusi, kad līča pusē virs priežu galotnēm uzlido kaut kas paliels un tumšs. Jūraskrauklis izrādās! Veiksmīgi! Līdz Kolkas vecajai skolai vairs neviens jauns putns neparādās. Saskaitu pie sevis redzētās divpadsmit sugas - nav daudz, bet iesākumam pietiks. Sapakojamies un braucam mājup.
Pa ceļam, pirms tumsas iestāšanas, izdomājam piestāt Rojas ostā - ja nu tur kaut kas interesants trāpās. Uz ledus malas tup čupa meža pīļu un tālāk vaļējā ūdenī vairāki bariņi lielo gauru. Apkārt lido pa kādai kaijai - nekas interesants, bet divas sugas sarakstam nāk klāt. Tālāk ceļš līdz Rīgai paiet vairāk vai mazāk miegā. Tik vien jau galā, izkāpjot pie fakultātes, kokos mūs sagaida snaudoši kovārņi. Diena galā - piecpadsmit sugas pirmajā janvārī. Pagājušogad bija divpadsmit. Sākumam derēs - kā nekā vēl 30 dienas priekšā.
Lai nu kā, bet gadu miju nu jau ceturto gadu pēc kārtas es sagaidīju Kolkā - nu jau arī pirmā janvāra diena arī ir aizvadīta un attiecīgi ir ieķeksētas arī pirmās putnu sugas. 1. janvāra rītā, protams, nevarēja būt nekāda runa par agru celšanos no rīta - miedziņš likās svarīgāks. Tā nu izkasījos no mājas tikai ap pulksten 13iem un devos līdz Kolkas ragam - g.k., lai apskatītu kākauļus līcī, jo tos iespējams nekur citur janvārī nemaz neredzētu. Nonākot ragā pirmais pārsteigums ir, ka spēcīgais nakts vējš bija nedaudz 'uzjaucis' jūras pusi, kas iepriekšējā dienā bija pilnībā ciet. Šorīt pilnīga baltuma vietā ir pamatīga ledus zupa ar atsevišķiem nelieliem ūdens pleķīšiem. Raugos binoklī un ieķeksēju pirmās putnu sugas - paugurknābja gulbjus, kas plunčājas nelielā lāsmenī starp ledus vižņiem, lidojošas sudrabkaijas un nedaudz tālāk uz ledus sēdoša melnspārnu kaija. Dodos vairāk uz līča pusi, kur ir vaļējs ūdens, kas spēcīgajā vējā diezgan viļņojas, lai sameklētu kākauļus. Nepaiet ne piecas minūtes, kā neliels bariņš paceļas virs viļņiem - kākauļi tiek ieķekēti. Tur pat ar atzīmēju lielos ķīrus un kajaku. Pirmās sešas sugas ir rokā. Ūdenī un gaisā nespēju vairs neko jaunu sazīmēt un eju lēnām atpakaļ - tikmēr uz raga ir atnākuši kolēģi Mārtiņš B. un Vieda. Brīdi pastāvam kopā, veroties tālumā - tā stāvot mūs aplaimo zvirbuļvanags, kas izlido no meža un, spītējot vējam, dodas iekšā jūrā. Arī jauki.
Dodamies tad katrs uz savu pusi - es uz mājām. Mežā un ceļmalā pilnīgs klusums un tukšums. Ieejot Kolkas ciemā, pie pirmās mājas barotavā mani sagaida lielā zīlīte. Tur pat pie baznīcas gaisā klaigādamas aizlaižas žagata un pelēkā vārna. Tas nozīmē, ka pirmais sugu desmits ir sasniegts. Nedaudz paeju vēl uz priekšu līdz vienam neaizsalušam grāvim - varbūt tur kaut kas interesants tup. Nekā - tālumā virs mājām tik mājas baložu bars noriņķo. Griežos jau uz māju pusi, kad līča pusē virs priežu galotnēm uzlido kaut kas paliels un tumšs. Jūraskrauklis izrādās! Veiksmīgi! Līdz Kolkas vecajai skolai vairs neviens jauns putns neparādās. Saskaitu pie sevis redzētās divpadsmit sugas - nav daudz, bet iesākumam pietiks. Sapakojamies un braucam mājup.
Pa ceļam, pirms tumsas iestāšanas, izdomājam piestāt Rojas ostā - ja nu tur kaut kas interesants trāpās. Uz ledus malas tup čupa meža pīļu un tālāk vaļējā ūdenī vairāki bariņi lielo gauru. Apkārt lido pa kādai kaijai - nekas interesants, bet divas sugas sarakstam nāk klāt. Tālāk ceļš līdz Rīgai paiet vairāk vai mazāk miegā. Tik vien jau galā, izkāpjot pie fakultātes, kokos mūs sagaida snaudoši kovārņi. Diena galā - piecpadsmit sugas pirmajā janvārī. Pagājušogad bija divpadsmit. Sākumam derēs - kā nekā vēl 30 dienas priekšā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru