Viršu zilenīši

Šodien Kūdras apkārtnē redzēju nu tik daudz viršu zilenīšu, ka drošvien visu manu kursabiedru pirkstu nepietiktu lai saskaitītu. Tas gan nav brīnums - tur pa abām pusēm ceļam purvs, kas ir pilns ar viršiem. Tad nu šie vakarpusē bija salīduši gan čupu čupām uz ziediem baroties, gan vis kur citur sasēduši un bija tīri forši uzbildējami. Droši vien tur abas sugas - gan lielais, gan mazais viršu zilenītis bija, bet nu mātītes es neprotu atšķirt un tēviņi tikai no virspuses vai zem lielāka palielinājuma ir atšķirami.

Turpat Kūdras apkārtnē manīju, kā man par 95% šķiet, arī gludeno čūsku. Tiesa tā baigi veikli šmauca prom pa viršiem un citiem puduriem, tāpēc nobildēt neizdevās, taču, lai arī 100% skaidri to neapskatīju, vadoties pēc pieredzes, paliku pārliecināts, ka tā bija gludenā čūska. Vēsturiski jau tomēr ir zināma arī no Ķemeru apkārtnes, tā ka nebūtu jau nekāds brīnums. Varētu jau joka pēc tur vēl kādu reizīti aizbraukt un paskatīties - varbūt izdodas arī nofotogrāfēt.

Ejot uz mašīnu, kārklu krūmā pamanīju arī pelēkā dakšastes (Cerura vinula) kāpuru, taču bija pārāk tumšs, lai sakarīgi uzbildētu. Kāprus visai interesants, jo tam ir savdabīgs brīdinājuma krāsojums - melni punkti, kas it kā atgādina acis un spilgti rozā brīdinošs krāsojums + iztraucēts tas no dibengala izspiež divus sakranīgus pavedienus un ieņem draudīgu pozu, tādējādi mēģinot uzbrucēju nobiedēt.

Un atkal jauni tauriņi

Jā, lai arī cik tas dīvaini nebūtu, bet pēdējā laikā vēl neredzētas tauriņu sugas nāk 'bariem virsū'. Tomēr lielāko daļu jau esmu sabildējis un katrai nākamai sugai vajadzētu nākt ar lielām grūtībām. Bet pagaidām tā tīri veikli pildās tas sugu saraksts. Ok - sausseržu raibeni (Limenitis camilla) es speciāli braucu nofotogrāfēt uz Tērveti, jo bija zināms, ka tas tur ir visai parasts un bieži sastopams. Tā arī bij - pat nemaksājot par ieeju Tērvetes Dabas parkā, izdevās to sazīmēt tur pat apkārtnē. Pirmais, ko ieraudzīju, gan aizlaidās tā arī neapsēžoties, bet nākamie divi par laimi barojās uz krastkaņepju ziediem un bija viegli nobildējami. Krastkaņepes vispār super-augi tauriņu ziņā - ilgāk pasēžot drošvien vairāk kā 10 sugas varētu uz tiem sabildēt. Bet, runājot par sausseržu raibeni, tad to kāpuri tiešām pie mums barojas tikai ar sausseržiem, kas pie mums galīgi nav nekāds retums. Tauriņš jau arī nekas ļoti rets nav - tiesa LSG suga gan ir (kas gan nav rādītājs).

Ja sausseržu raibenis bija plānots, tad astainais zilenītis (Everes argiades) gan bija pārsteigums. Kā jau rakstīju tad Taurenē palaidu garām iespēju to nobildēt, jo neatradu to vietā, kur kolēģis bija šo noķēris. Tad nu biju samierinājies ar domu, ka nebūs man to uzbildēt, jo tas esot reti sastopams visā Latvijā, taču dažos gados varot pat arī nebūt sastopams. Bet nu izdevās šo ieraudzīt uz 5 minūtēm iebraucot Vilcē - pagāju pa meža ceļu, ieskatījos vienā stigā un tur tie bija - kādi 2 gabali lidinājās. Prieks un laime, tā teikt. Tauriņš viegli atpazīstams pēc mazās astītes un oranžajiem plankumiem.
Ar šīm divām sugām tad nobildēto sugu skaits pieaudzis līdz 78 sugām. Nezinu vai 80 izdosies šogad sasniegt - tiesa ir plāns taisīt ekspedīciju uz vienīgo vietu L-jā, kur atrodams esparsetu zilenītis - ja to izdotos uzbildēt, tad tas jau būtu super-mega-utt. Bet tad jau redzēs... Var jau būt, ka tās 2 sugas ar 'izspiežas'.

Runājot par skaitļiem, tad šodien, ieraugot parasto ūbeli, pārspēju arī savu vienā gadā redzēto putnu sugu rekordu - tagad tas ir 178 sugas. Protams, jācer, ka skaits vēl nedaudz turpinās augt - tur rudens migrācija un tā. Tā ka saturīgi pavadīta diena.

Beidzot - čemurziežu dižtauriņš!

Jā, beidzot tas notika - satiku un nobildēju šķiet lielāko un iespējams arī smukāko (gaumes jautājums protams) pie mums dzīvojošo dienas tauriņu - čemurziežu dižtauriņu (Papilio machaon). Nav jau tā, ka nebūtu to agrāk redzējis - agrāk jaunībā pāris reizes bija redzēts, bet tad ar fotogrāfēšanu vēl nebiju aizrāvies. Savukārt foto-ēras laikā biju nofotogrāfējis tikai tā kāpuru. Vakar patiesībā jau nedaudz 'iedūra sirdī' cilvēki, kas Taurenē ejot peldēties teica, ka bija tur redzējuši 2 gabalus šo - skrēju protams uzreiz ar aparātu meklēt, bet nu neatradu. Šaškrobījos protams, bet šodien jau citā vietā laime uzsmaidīja arī man :) Tauriņš gan it kā nav nekas ļoti rets - sastopams visā L-jā, bet tā visnotaļ izklaidus un reti kad masveidā. Kāpuri tam tiešām pārtiek no dažnedažādākajiem čemurziežiem - sākot ar klinšu noragām, savvaļas burkāniem un beidzot ar dillēm. 75. suga manā sarakstā.

Taurenē savukārt galvenais foto-objekts bija mainīgā spāre (Libellula fulva), ko atceros no savas pagājušā gada prakses, ka tā tur pie Gaujas bija masveidā. Un tiešām - kā atbraucu, tā uzreiz devos to nobildēt un ļoti ātri ar sameklēju tādu mierīgāku un viegli nobildējamu īpatni. Tēviņiem ir raksturīga zila apsarme, kas tiem novecojot nobružājas un pazūd. Tāpat arī pārošanās laikā vidusdaļā tā tiek noberzta - tā teikt, pēc tā var noteikt vai tēviņš ir nevainīgs, vai 'vainīgs'. Tā ātri uzmetot aci varētu sajaukt ar lielās ezerspāres tēviņu - taču tam pakaļspārnu pamatnes nav melnas, ir gaiša seja (šai tumša), gar sāniem gaišāki plankumi utt. Suga ierakstīta LSG 1. kategorijā, bet kopš tiem laikiem ir noskaidrots, ka nemaz tik ļoti reta nav. 35. suga manā sarakstā.

Kā pārsteigums savukārt atnāca sila brūnuļa (Erebia ligea) redzēšana un safotogrāfēšana - g.k. jau tāpēc, ka šo gan redzēju pirmo reizi dzīvē. Nav jau nekas rets, taču interesanti, ka pagājušogad dzīvojoties tieši tajā pašā vietā 10 dienu laikā neko tādu neredzēju - šogad gan to tur bija kaudzēm. Nosaukums nedaudz maldinošs - silos tas gluži nedzīvo, vairāk tādos skrajos jauktos mežos, kur kāpuri attīstās uz graudzālēm. Labi varēja praksē novērot literatūrā rakstīto - ka šie izvēlas g.k. violetos ziedus, kur paēsties, un tā tiešām arī bija. 'Tad nu 76. suga manā sarakstā un palikusi tikai viena suga, ko neesmu nobildējis no pagājušogad pavasarī sastādītā 'potenciāli nobildējamo' sugu saraksta. Tā ka tīri ražīgi + vēl ir iespējas kur augt - sausseržu raibenis šogad arī jādabū.

Tauriņu ziņā tomēr bija gan viena vilšanās/škrobe. Kolēģis Oskars bija pāris dienas iepriekš noķēris vienu zilenīti, kas izrādījās astainais zilenītis... Visai reta un sporādiska suga - devos uz pļavu, kur šis bija to noķēris, bet diemžēl neatradu. :( Zilenīši jau bija, bet tie, kurus tiku aplūkot tuvāk, nebija vajadzīgā suga. Nu neko darīt. Visu jau nevar vienmēr gribēt nofotogrāfēt. Pļavā nobildēju arī dzelteno klajumspārei (Sympetrum flaveolum).

Atpakaļbraucot iebraucām Siguldā, kur izdarīju vēl vienu mēģinājumu atrast blāvo briežvaboli (Dorcus parallelopipedus), kuru iepriekšējos divos Siguldas apmeklējumos biju redzējis vai nu sabrauktu vai nu samītu (tai tiešām ir tieksme pārvietoties pa zemi). Tad nu šodien izdevās atrast arī vienu tādu dzīvu. Arī LSG suga - varbūt nav ļoti reta, taču tās izplatību ierobežo tās ekoloģija - kāpuri attīstās trūdošā vecu lapkoku (g.k. ozolu un liepu) koksnē. Tādu dabisku mežu, kur būtu daudz šādu kritalu un dobumainu koku, mums nemaz nav tik daudz - tiesa suga sadzīvo arī ar cilvēkiem un nereti ir atrodama arī alejās, parkos utml., kur droši vien attīstās dobumos.

Pie Siguldas Hesburgera nobērtajos oļos savukārt atradās čupa olīšu ar šādiem rakstiem - izskatās jau dikti dekoratīvi. Īsti nevarēja gan saprast no kā kas tāds ir radies - pie tam tik daudz (tādu akmentiņu tiešām bija desmitiem + uz daudziem pa vairākiem šādiem nospiedumiem). Izskatās jau tur pēc kaut kādas aizvēsturiskas aļģes nospieduma. Katrā ziņā interesants atradums.

Fonofests

Šo nedēļas nogali pavadīju klausoties visādas foršas grupas iekš FonoFesta (http://www.fotoblog.lv/rep/21063) - taču pats interesantākais bija, ka pa starpu tam izdevās ieraudzīt un arī nobildēt abas zaigraibeņu sugas!

No sākuma, čāpojot uz Āraišu ezera pusi, pamanīju kārklu zaigraibeni (Apatura iris), kas lidinājās ceļmalā un pāris reizes arī apsēdās, kad arī izdevās to nofotogrāfēt. Žēl, ka nerādīja smuko zilgani zaigojošo virspusi. Šo sugu viegli atpazīt pēc pakaļspārnu baltās joslas - tai ir tāds raksturīgs 'zobveida' izaugums, kas ir redzams arī no augšpuses. Suga nav ļoti reta, lai arī iegļauta LSG 2. kategorijā, jo attīstās uz kārkliem - g.k. blīgznas (Salix caprea).

Otro suga - apšu zaigraibenis (Apatura ilia) patrāpījās jau festivāla pēdējā rītā īsi pirms aizbraukšanas - devos nokārtot dabiskās vajadzības, kad atkal pamanīju vienu šo lidināmies apkārt. Pāris reizes neveiksmīgi centos tam pielavīties, kamēr tas sēdēja uz zemes ar smuki atvērtiem spārniem. Beigās šis iesēdās augājā un tur ar to nobildēju, bet atkal diemžēl tikai no apakšpuses. Smukie zilie spārni jāatliek uz citu dienu.

Atbraucot savukārt uz Ogri, dodoties īsā pastaigā, negaidīti nobildējās tumšbrūnais zilenītis (Aricia artaxerxes), kas nav nemaz tik bieži sastopams. Sākumā medīju it kā gandreņu zilenīti, tad pamanīju šo un uzreiz likās aizdomīgs - ilgi tas nekur nesēdās, bet beigās tomēr atrada vienu ziediņu, kur tad šo nobildēju. Pēc apakšpuses līdzīgs parastajam zilenītim, jo tam tāpat ir gaišs plakums pakaļspārnu ārmalā. Taču šai sugai melno plankumu rinda zem oranžajiem plankumiem ir daudz haotiskāka un ne tik līdzeni izliekta kā parastajam (tam no plankumiem veidojas diezgan pareiza "D" burta forma).

Tā ka īpaši nekoncentrējoties uz kukaiņu bildēšanu, izdevās šajās brīvdienās nobildēt 3 jaunas sugas priekš sevis. Jauki.

Agrais rīts

Šodien pārmaiņas pēc devos pabraukāt ar riteni agri agri - ap saullēktu, jo laiciņu solīja labu + tādā karstumā tikai no rīta kaut ko var padarīt. Pa ceļam Rumbulā apskatījis Getliņu smogu un Dārziņos pabildējis aprasojušus zirnekļu tīklus, devos atkal uz Doles salu - kopumā laikam nedaudz esmu vīlies šajā vietā - vēl jāskatās vai šovasar vēl uz turieni došos.

Bija doma, ka jāizmanto agrā rīta priekšrocības un jāatrod kāda no lielajām spārēm, kas no rīta saprotams varētu būt mazaktīva un viegli nofotogrāfējama. Taču šis plāns izgāzās - nevienu dižspāri spāri no rīta neredzēju. Tikai kaudzi sīko spāru - arī zaigspāres, kas, salīdzinājumā ar vakardienas vienu spāri, šodien bija kilogramiem, un izrādījās ka tā šoreiz bija otra suga - rudens zaigspāre (Lestes sponsa). Apakšējā bildē redzams pieaudzis tēviņš ar raksturīgajām zilajām apsarmēm. Tāda galvenā atšķirība starp abu sugu tēviņiem ir, ka vasaras zaigspārei zilā apsarme sedz tikai 2/3 no otrā vēdera posma, kamēr rudens zaigspārei nosegts ir viss posms. Mātītēm savukārt uz krūšu sāniem priekšpusē ir atšķirīgs zīmējums - vairāk gaišā krāsa un tāds atsevišķs zaļš plankumiņš. Suga ļoti bieža, bet nu nebiju līdz šim bildējis - 34. suga kopējā sarakstā.

Braucot ar riteni kaut kā saskaros ar problēmu, ka it kā ir visas iespējas apstāties pie jebkura interesanta objekta, taču kaut kā vienmēr noslinkoju - ta jau esmu pabraucis garām, ta slinkums, ta vēl kaut kas. Un arī pat ja baigi ātri nebrauc, tad neko daudz ieraudzīt/pamanīt arī nevar - tik kaut ko palielāku lidojošu vai kaut ko spilgtu. Piemēram, šos zeltgalvīšu zeltainīšus (Lycaena virgaureae) var pamanīt jau pa vairākiem 10 metriem. Dikti jau spilgts tas tauriņš ir. Tagad tie tieši ir sākuši lidot un visi ir tādi svaigi un skaisti.

Doles salā tāds tukšums tomēr bija - no cerētajiem ozolu astainīšiem un zefīriem ne miņas. Arī Doles dižozols neko interesantu nesniedza. Tik vien uz vīgriezes atradās smirdīgā rožvabole (Oxythyrea funesta), kas tiešām paņemot rokā izdala tādu ne visai patīkamu smaku. Interesanta ar to, ka pirms gadiem 5-7 tā tika uzskatīta par baigo retumu. T.i. visdrīzāk tad tā tiešām bija ļoti reta, jo Latvija atradās uz tās izplatības areāla ziemeļu robežas, taču pēdējā laikā tas ir paplašinājies tālāk uz ziemeļiem un suga ir iedzīvojusies un ir kļuvusi samērā plaši izplatīta. Droši vien globālā sasilšana pie vainas.

Tad vēl izdevās nobildēt šogad nebildētu spāri - agro smaragdspāri (Cordulia aenea), kas gan ir ļoti parasta - it īpaši maijā/jūnijā, kad to ir bariem. Biju jau redzējis to šogad, bet sakarīgi neizdevās nobildēt. Tad sanāk, ka šogad šī ir 29. suga. Bez dižspārēm 40 nesasniegt... Bet joprojām tās no manis izvairās...

Un visbeidzot - ar atkārtotu mēģinājumu izdevās atrast vakardien redzēto gobu astainīti (Satyrium w-album). Redzēju gan šo tik uz kādu minūti, kad par laimi izdevās to ja ne baigi kvalitatīvi, tad vismaz nobildēt. Pēc tam šis kā pacēlās spārnos tā pazuda. Iespējams uzlidoja kaut kur koku lapotnē, kur tie pavadot lielāko dienas daļu - tāpēc arī ir samērā reti redzami. Suga viegli atpazīstama pēc izteiktās "W" veida līnijas pakaļspārnu apakšpusē. Latvijā samērā reti sastopams tauriņš - taču iespējams vienkārši reti redzams minētā iemesla dēļ.

Asinskārais nakts viesis

Mierīgi grabinājos gar datoru, kad pie puspavērtajām balkona durvīm kaut kas tā kā skaļi 'ielidojās' - domāju, ka kāda lielā muša, lampas gaismas atmodināta, trokšņo, bet izrādās tur pie durvīm tupēja liela blakts - laupītājblakts (Reduvius personatus). Laupītājblaktis ir naktī aktīvas, plēsīgas blaktis, kas ar savu dūrējsūcējtipa mutes orgānu sūc dzīvnieku, piemēram, citu kukaiņu, mazu grauzēju u.c. zīdītāju šķidrumus (asinis). Šķiet vienas ģints sugas arī mierīgi sūc cilvēku asinis, bet par laimi pie mums tās nav sastopamas. Tiesa arī šī konkrētā blakts spēj ļoti sāpīgi iekost - tāpēc neriskēju ņemt to rokās. Tas 'dūriens' esot apmēram tik pat sāpīgs kā bites dzēliens. Ir jau gan arī dzirdēti šausmu stāsti, ka šī blakts pielavās pa nakti, kamēr cilvēks guļ, un pasūc tā asinis, taču tā tomēr nebūs patiesība - šī laupītājblakts pārtiek tikai no citiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, gultas blaktīm. Bet nu jādomā, ka man mājās gultas blakšu nav - vienkārši to, kā jau citus naktī aktīvus kukaiņus, pievilina gaisma, kā rezultātā tā pa balkona logu ieradās pie manis ciemos. Drošības pēc gan izsviedu šo āra pa logu - a ja nu izdomātu tomēr pasūkt manas asinis?

Iepauzējiens beidzies

Tā sanāca, ka kādas 10 dienas gandrīz vai neko daudz nebildēju - tā jau diezgan stulbi - pašā vasaras karstumā, kad visi lopi un mošķi lido... Bet nu bija taču šajā laikā, i izlaidums man fakultātē, i Jāņi, kad tā bildēšana tomēr bij otrā plānā, i paspēju 'pasvīst' izpalīdzot un fotogrāfējot kāzas (smags darbs izrādās) pēc kā vajadzēja arī vienkārši atpūsties - kaut vai bildējot kā suns (gan ne mans) ķer ūdeni. Bet nu tagad laikam atkal būs aktīvāk jāpavazājas apkārt - spāru plāns taču vēl nav izpildīts.

Bet tomēr jau vakar beidzot kādu kukaiņlopu tomēr sabildēju - piemēram, tagad visās malās ir lizidojuši raibspārņi, kas ir visnotaļ krāšņi un smuki 'naktstauriņi', kas gan lido pa dienu. Šis bija tā smuki apsēdies uz zāles stiebra, bet žēl, ka saule jau bija aiz kokiem aizgājusi.

Savukārt šodien, mēģinot ar fotoaparātu samedīt gobu astainīti, ko biju pirms tam redzējis bez fotoaparāta (protams, neizdevās atkārtoti ieraudzīt un nobildēt), nobildējās šogad neredzēta spāre - vasaras zaigspāre (Lestes dryas). Ir gan divas ļoti līdzīgas sugas un šis laikam ir nenobriedis tēviņš, tāpēc tā noteikšana izvērtās visai sarežģīta, bet nu nekāda cita suga īsti nesanāk. Pieaugušam tēviņam abos vēdera galos un uz priekškrūtīm parādās tāda zilgana apsarme - t.i. kļūst smukāks. Bet nu šim vēl tāda nav izveidojusies.