Krāšņā Liepāja [megaputns]

Beidzot pienāca tā diena, kad sarunāju pie Ritvara naktsmītnes, un devos uz Liepāju vērot putnus. Plāns vienkāršs - vakarā iebraucu Aizputē un rīt no rīta abi dodamies putnos. Sacīts darīts un 20.I esmu Aizputē un uzreiz vakarā, plānojot rītdienas maršrutu, izlemjam, ka pirmais apskates objekts, vēl rīta krēslā būs Liepājas ziemeļu mols. Sacīts darīts nr2. - ir pulkstens 8:30 un mēs jau ejam pa ziemeļu molu.

Galā sākam riktēties - kamēr Ritvars krāmējas ap teleskopu, man ir laiks pārmest aci apkārtnes ūdeņiem. Uzreiz acīs iekrīt samērā netālu peldoša dīvaina pīle - sākumā nedaudz apjūku, jo tā uz sitienu nevaru izdomāt, kas tā par pīli ar baltām krūtīm. Noziņoju tā starp citu Ritvaram, ka redzu 'dīvainu pīli'. Satraukumam jau arī nav pamata - putns neizskatās, ka taisās kaut kur laisties - tieši otrādi, lēnā pleznu solī pīle slīd mums tuvāk. Sazīmēju, ka šim radījumam ir arī sarkanīgs knābis - pavisam dīvaini. Nu neko - uzliks Ritvars teleskopu un apskatīsies tuvāk. Pa šo brīdi pīle pieslīdējusi vēl tuvāk - tagad binoklī raugoties, sarkanīgais knābis ir pārvērties par milzīgu oranžīgi rozīgu 'burkānu', ko papildina izteikti slīpā piere - pūkpīle! To steidzīgi noziņoju Ritvaram, kas tagad jau mēģina putnu atrast teleskopā. Droši vien, ka parastā, bet nu tāda dīvaina. Drošības pēc izķeksēju no somas noteicēju un šķiru vaļā pūkpīļu lapu. Atšķirot nedaudz (ja tā var teikt) apstulbstu - parastajai pūkpīlei NAV oranžīgs knābis nevienam dzimumam, nevienā spalvu tērpā un vecumā, tāds ir tikai krāšņās pūkpīles tēviņiem. Protams šis nav pieaudzis tēviņš, jo tādu papagaili mēs uzreiz atpazītu, bet tik un tā. Rokas sāk trīcēt - izsaku skaļi savu teoriju par sugas piederību un steidzinu Ritvaru to atrast teleskopā, bet par nelaimi mola galā ir tāds visai augsts mūra valnis (attiecībā pret Ritvara garumu), kas nosedz pīli no teleskopa skata, jo tā jau ir piepeldējusi visnotaļ tuvu. Nervu spriedze pieaug un sākas neliela panika! Teleskopā putnu atrast nevar, tas lēnām garām mums slīd prom! Izrauju no somas fotoaparātu un uztaisu dažus dokumentālus kadrus pa gabalu - diemžēl pēc fotoaparāta domām ārā joprojām ir tumšs kā nēģera dibenā (laiks ap 8:50), tāpēc nekas sakarīgs nesanāk, bet kaut ko jau saprast var. Samaināmies ar Ritvaru - lai viņš vismaz apskata putnu kārtīgi binoklī, es tikmēr mēģināšu tikt galā ar teleskopu. Šoreiz varu teikt paldies mātei Dabai par 1,89m augumu - paceļu teleskopu augstāk un ir! Skaistule pūkpīle iepeld redzes laukā - pirmā papildus pazīme, kas iekrīt acīs ir tievs, balts acs gredzens. Sākam iegūt pārliecību, ka tā ir krāšņā pūkpīle. Satraukums un apjukums gan nemazinās - domājam, ka vajag vēl kādu bildi, lai pierādītu šo novērojumu un Ritvars dod man mazo ziepju trauku, lai sabildēju pīli caur teleskopu. Uzdevums nav no vieglajiem - nočakarējos 5 minūtes, sabildēju čupu kadrus no kuriem, iespējams manas līkrocības dēļ, beigās neviens neizrādījās derīgs un pa to laiku pīle ir jau aizpeldējusi krietni tālāk! Neraža - pilnīga laika izšķiešana! Lai nu kā - pārliecība iegūta ir (nekas cits jau pēc šāda pazīmju kopuma sanākt nevarēja), kaut kādas bildes arī un attiecīgi tiek veikts zvans Kārlim Milleram, lai paziņotu šo prieka vēsti - esam tikai 3. reizi Latvijā novērojuši krāšņo pūkpīli, kas arī tika apstiprināts, kad vēlāk nosūtījām bildes. Prieks un laime!

Patiesībā viss, kas notika pēc tam jau vairs nebija tik svarīgs - tāpat nekas nevarētu pārspēt rīta megaputnu. Bet plinti krūmos protams nemetām - jau tur pat no ziemeļu mola, sakasīju čupiņu jaunu sugu šim gadam - cekuldūkuri, garknābja gauru, tumšo pīli un jūras ērgli. Atpakaļ ejot mūs arī iepriecināja pelēkais ronis, kas tur pat blakus peldējās ar izbāztu šņukuri.
Man protams Liepājā ļoti gribējās redzēt parasto ūbeli, kas dzīvo Liepājā jau kopš decembra vidus - tāpēc uzņēmām kursu uz to pusi. Pa ceļam Pulvera ielas zaļžubīšu bariņā neko interesantu diemžēl neizdevās 'izpīpēt' - bet nu vismaz abi 'ieķeksējām' kaņepīšus. Tālāk ielas malā izdzirdējām nedzirdētus (priekš manis), klusinātus saucienus - izrādās tur pat blakus uz ķieģeļu sētas tupēja divi cekulainie cīruļi, kam gandrīz jau būtu pagājuši garām. Šie tādi ne visai bailīgi bija un pat izdevās pāriet tīri tuvu nobildēt. Arī jauki, jo tā bija jauna suga manai dzīves listei - un jau otrā tāda šodien! Lieliska diena!
Turpinājumā cerēju uz parasto ūbeli (Ritvars jau bija to šeit redzējis) - taču šeit nāca pirmā vilšanās. Lai arī no rīta tā bija redzēta, tad tagad tās tur nebija. Lai arī kā skatījāmies un lai arī kā Selga Bērziņa centās mums izpalīdzēt un viņu atrast kaut kur, bet tā arī ūbele neparādījās. Tik vien, ka čupa gredzenūbeļu, kas arī nebija slikti, jo šogad tādu man vēl nebija. Jauki papļāpājuši ar Selgu, devāmies tālāk tukšā - bet man nekāda īpašā škrobe par to nebija, jo laikam būtu grēks škrobīties, ja no rīta esi redzējis krāšņo pūkpīli! Dienu pat nevarēja izbojāt, tas ka turpmākajās pāris stundās, vienīgais ko varēju atzīmēt, bija dzeltenās stērstes.
Dienas kopsavilkums Liepājas putnu Eldorado - plus 9 sugas janvārim (lieki teikt, ka mans iepriekšējais janvārī novēroto putnu rekords šodien tika satriekts pīšļos), no kurām 2 jaunas dzīvei no kurām vienai trešais novērojums Latvijā. Izcila diena! Bet ir sajūta, ka es vēl janvārī šeit atgriezīšos - tomēr palika dažas nenokārtotas darīšanas.