Trīspirkstu kombinācija

Neiedziļinoties detaļās - putni man šodien parādīja trīspirkstu kombināciju. Pirmā tukšā diena janvārī - t.i. diena, kad eju raudzīt putnus, bet neieraugu neko jaunu. Cerēju uz meža zīlīti (drošais variants) un trīspirkstu dzeni ('ja paveicas' variants), bet nebija ne viens ne otrs. Pie tam pastaigas otrajā pusē sāka riktīgi līņāt, tā ka pavisam putnošanas entuziasms noplaka. Tiesa ātri vien uzradās cits entuziasms - kukaiņu vērošanas entuziasms. Jo, pateicoties siltajam laikam, visādu kustoņu bija biezā slānī. Mēģināju ar ko fotogrāfēt, bet tā ne daudz, jo pārāk samērcēt tehniku arī negribējās.

Skaitliski visvairāk noteikti bija pavisam sīciņās ap 2mm 'lielās' kolembolas, kuras biezā slānī lēkāja pa sniegu, kā mazas, melnas blusiņas. Jāsaka, ka tomēr tās varētu būt īstie objekti, kas būtu pelnījuši saukties par sniega blusām. Uz mana 'sniega mušu celma' to bija daudzi desmiti un varēju ērti tās 'medīt' kadrā. Interesanti bija arī vērot to pārvietošanos - pēc piezemēšanās, tās uzrāpo līdz tuvākajam sniega kalnam (kas patiesībā nav augstāks par dažiem mm) un lec tālāk. Ne velti kolembolas sauc arī par lēcastēm, jo lēkšanai tās izmanto nevis kāju spēku, kā citi kukaiņi (blusas, sienāži u.c.), bet gan īpašu lecamdakšu, kas atrodas vēdera apakšpusē.

Ļoti daudz bija arī jau iepriekš minētās sniega mušas (Boreus sp.). Patiesībā sakot, nekad tik daudz to nebiju redzējis - mežmalā ik pēc kādiem pāris metriem sniegā pa kādai sēdēja. Tā ka, ja kāds vēlas šo nelielo ziemas 'brīnumu' ieraudzīt, tad atliek tik iet uz tuvāko mežmalu un skatīties sniegā. Vislabāk tās protams būs ieraudzīt uz kāda tīrāka sniega laukumiņa zem klajām debesīm nevis kaut kur zem kokiem, kur sniegs sabiris pilns ar visādiem krikumiem. Tā vien izskatās, ka tās galīgi nav retas un ātri vien vismaz kādu vajadzētu ieraudzīt.

Ja iepriekšējie lopiņi nebija nekas īpašs (vismaz nekas neredzēts), tad nākamais radījums, kas acīmredzami bija kāda kukaiņa kāpurs, gan man šķita ļoti savdabīgs un iepriekš neredzēts. Pie tam uzreiz divi tādi lēnītēm rāpoja pa sniegu. Jau fotogrāfējot pārsteidza to visai iespaidīgie žokļi (pats radījums gan nebija liels - ap 4-5mm varētu būt), kas var nozīmēt tikai vienu - tas ir plēsējs. Mājās pārnākot, sāku meklēt, kas tas tāds varētu būt - pārskatīju daudzus visādus kāpurus, līdz beidzot atradu ko līdzīgu starp skrejvaboļu kāpuriem. Internetā atradās pat daļēji pieejams skrejvaboļu kāpuru noteicējs un pēc tā man sanāk, ka esmu nobildējis skrejvaboles Leistus sp. (Latvijā 4 sugas) kāpuru. Arī jauki - vismaz kaut kas negaidīts.

Otrs negaidītais kāpurs bija jau nedaudz lielāks - ap 1cm. Ar to gan šaubu bija nedaudz mazāk - uzreiz jau bija nojausma, ka tam būtu jābūt vaboļu kāpuram un šoreiz pat nevajadzēja ilgi meklēt, kas tas ir par kāpuru - mīkstspārņa (Cantharis fusca) kāpurs. Suga visai parasta un redzēt tā kāpuru ziemā laikam arī neesot nekas dīvains. Lai nu kā - redzēju to pirmo reizi.

Protams neiztika arī bez īstajām mušām, jeb divspārņiem. Bija gan pa kādai sīkākai mušiņai, kuras neizsaktījās pietiekami interesantas, lai vilktu fotoaparātu ārā lietū, gan arī viena lielāka 'muša', jeb pareizāk sakot ziemasods (Trichocera sp.). Ziemasodi jāsaka ir ļoti raksturīgs objekts siltākām ziemas dienām - it īpaši ziemas sākumā, kad ir sasnidzis sniegs, bet vēl nav iestājies kārtīgs sals. Tad tie lidinās apkārt pa mežu un cilvēkiem var radīt nelielu izbrīnu - 'sak, ko ta šie vēl nav nomiruši'. Bet ziemasodi tik klusībā pasmīn par to, jo ne velti to nosaukumā ir vārds ziema un tie ir īpaši pielāgojušies dzīvei zemās temperatūrās.
Tā lūk! Šoreiz nostrādāja teiciens, ka dabā jau vienmēr ir ko redzēt. Ja putni uzmet, tad kukaiņi jau noteikti neuzmetīs - pat ziemā ne!