Dārziņi, Doles sala - saulaina skudru diena

Saulains, smilšains uzkalniņš zem elektrolīnijas. Doles sala 

Saulaino 24. marta dienu izdomāju pavadīt turpat netālu no Rīgas - Dārziņu un Doles salas apkārtnē. Biju arī izvēlējies vienu konkrētu sugu ko mēģināt atrast - skrejvaboli Licinus depressus, kas vismaz Doles salā un tās apkārtnē ir manīta. Tagad gan tā pārodmājot neesmu pārliecināts vai biju devies to meklēt pareizajā laikā, jo, atšķirībā no iepriekšējā dienā Svētes palienē meklētās Blethisa multipunctata, kas ir tiešām agra pavasara suga,  kaut kā nebiju papētījis vai Licinus depressus maz var tik agri sezonā atrast. Ņemot vērā, ka meklēto neatradu, tad varbūt tiešām nebiju īstajā laikā. Vai arī pareizajā vietā, jo Doles sala tomēr gana liela un es apskatīju tik pāris saulainus un smilšainus pleķīšus (tādus it kā šī suga apdzīvo, bet varot sastapt arī sausās pļavās). 

Dzeltenā skudra (Lasius flavus)

Laputs, iespējams Forda formicaria, Lasius skudru ligzdā

Sākotnēji gan mans maršruts gāja gar Dārziņu attekas Rīgas HES nogāzi, kas ir ar tādu zemu zālīti (laikam regulāri to tur kopj un pļauj) un nobārstīta akmeņu krāvumiem. Tā nu dažās vietās metos četrrāpus un raudzīju, kas tur zem akmeņiem slēpjas. Ik pa laikam zem kādām mazliet lielākām akmens šķembām (bet nu ne pārspīlēti lielām - kaut kādus milzīgus bluķus kustināt nav vērts, jo zem tādiem tāpat parasti nekādi kukaiņi īpaši nespēj palīst paslēpties) varēja atrast skudru ligzdas. Vēl tādas samērā neaktīvas un mazskaitlīgas - sezona kā nekā vien pašā sākumā. Interesantas šķita šādas dzeltenīgas skudras, kas ir nevis 'nenogatavojušās' melnās skudras, bet tāda skudru suga - dzeltenā skudra  (Lasius flavus). Tās kā reizi ir tādu skraju vietu apdzīvotājas un savas ligzdas visbiežāk tieši veido zem akmeņiem. Kādu laiku nebiju ar šādām sastapies. Savukārt kādā no melno Lasius (varbūt niger, bet varbūt kāda cita suga) skudru ligzdām atradās savādi, gaiši zaļgani radījumi, kas vismaz attāli atgādināja laputis, lai arī ne tādā tipiskā izskatā. Papētot interneta plašumus, nonācu pie secinājuma, ka tā varētu būt kāda no Forda ģints laputīm, iespējams F.formicaria, kas tieši mēdzot dzīvot skudru ligzdās. Starp citu ne šis vienīgais radījums, kas dzīvo skudru ligzdās - īstenībā ir vesela mirmekofīlo (ar skudrām saistīto) kukaiņu sugu pasaule, kas man ir vēl visnotaļ mistiska un neatklāta, jo vairums šo sugu dabā ir ļoti reti redzamas (jo slēpjas skudru pūžņos). 

Skarabejs Rhyssemus germanus

Īsspārnis Zyras (Pella) sp.

Īsspārnis Zyras (Pella) sp.

Tā tur rāpojot un cilājot akmeņus, izdevās sazīmēt vēl pāris interesantus objektus - g.k. jau Pella (agrāk - Zyras) ģints īsspārni, kas arī ir viena no šīm mirmekofiļajām sugām, kas dzīvo tikai skudru ligzdu tuvumā! Sugu gan pagaidām nav izdevies identificēt, jo šajā ģintī tā sugu noteikšana nemaz tik viegla nav. Teorētiski biežākā suga ir Pella limbata, kas vizuāli izskatās tiešām līdzīga, bet jāpapēta būs vēl. Ciešāka saskarsme ar skudrām šiem īsspārņiem ir kāpura stadijā, jo tie barojas skudru ligzdas perifērijā ar beigtajām skudrām u.c. organiskiem 'atkritumiem', kas nu ligzdās tiek sastrādāti. Nekāda gan tāda īpašā draudzība ar skudrām nav un gan kāpurs, gan pieaugušās vaboles ir pakļautas riskam, ka skudras var šiem uzbrukt. Gan kāpuram, gan pieaugušiem īpatņiem vēdera galā ir īpaši dziedzeri, kas spēj izdalīt noteiktus feromonus, ko skudras atpazīst un pārtrauc uzbrukumu. Līdzīgi pielāgojumi esot arī citām skudru ligzdās vai to tuvumā dzīvojošām īsspārņu sugām un līdz ar to tām visām ir raksturīga 'aizsargstāja' - virs galvas saliekts vēders, kas acīmredzot palīdz feromoniem vieglāk sasniegt mērķi. Tiesa līdzīga aizsardzības poza ir arī citiem īsspārņiem, tā ka tas varbūt nav ekskluzīvi tikai mirmekofīlajām (ar skudrām saistītajām) sugām. Lai nu kā, sastapu šādu radījumu pirmo reizi, tā ka principā liels gandarījums, jo šīs mirmekofīlās sugas bieži vien ir ļoti grūti atrast. Šīs Pella vai Zyras ģints sugas gan varot reizēm atrast skudru ligzdu tuvumā - zem akmeņiem utml. Līdzīgi kā tad tas izdevās man. Vēl šajā nogāzē atradās mazmazītiņš 'skarabejs' (ne īpaši man patīk šis nosaukums, bet nu Scarabeidae dzimtu tā principā dēvē) - Rhyssemus germanus, kas nav reta, bet sava sīkā izmēra dēļ, reti pamanāma. Apdzīvojot sausus un smilšainus biotopus. 

Lēcējzirneklis Salticus scenicus

Lēcējzirneklis Salticus scenicus

Vilkzirneklis Alopecosa cuneata

Māņkrabjzirneklis Thanatus formicinus

Vēl alternatīvais nosaukums šai dienai varētu būt - saulainā zirnekļu diena, jo arī to bija visai daudz. T.i. zirnekļus jau praktiski vienmēr var redzēt daudz (īpaši, ja vēl pievērš tiem uzmanību), taču retu reizi gādās tādas vairākas zīmīgas sugas, ko būtu vēlme noteikti nofotogrāfēt. Nu labi, viens no zebras lēcējzirnekļiem (tur trīs samērā līdzīgas sugas - šai vajadzētu būt Salticus scenicus) ir 'ārpus konkursa', jo to vienmēr ir prieks ieraudzīt un noforogrāfēt. Taču izdevās pamanīt arī pa priedes celmu skrienošu vilkzirnekli ar košu zīmējumu uz vēdera (košs, ja salīdzina ar citiem vilkzirnekļiem, kuru krāsojums parasti ir vienmuļāks). Manuprāt Alopecosa cuneata - man jauna suga! Tāpat jauna suga man ir arī nākamais zirneklis - ar līdzīga dizaina zīmējumu, taču atšķirīgās krāsās. Zināju, ka tādu biju jau kaut kur bildēs redzējis (Dabasdati.lv noteikti, bet varbūt vēl kaut kur), bet uzreiz neatcerējos sugas nosaukumu. Cītīgi meklēju pie vilkzirnekļiem, jo nu ir ar garām kājām, ķermeņa forma arī uz to pusi un skrēja pa zemi - tātad vilkzirneklis. Taču tur nekas pat līdzīgs neatradās. Mazliet pakasījis pauri beidzot atksārtu savu kļūdu - tas taču nav vilkzirneklis (Lycosidae), bet māņkrabjzirneklis (Philodromidae)! Jā, varbūt savai dzimtai mazliet netipiska izskata, bet tomēr māņkrabjzirneklis. Un jā, šajā dzimtā meklētais atradās uzreiz - Thanatus formicinus.  Par šo sugu starp citu gana labs un plašs apraksts lasāms latvijasdaba.lv - neko labāku droši vien nesadzejošu, tāpēc nemaz arī nemēģināšu. Par zirnekļiem tad lasām latvijasdaba.lv :)

Melnulis Melanimon tibiale

Melnulis Opatrum sabulosum

Pa šo laiku biju jau nokļuvis līdz pašā pirmajā attēlā redzamajam saulainajam uzkalniņam Doles salā (netālu no Rīgas HES). Te bija totāls aizvējš un saule pat tā tīri labi cepināja. Pavasara kukaiņiem šādas vietas nu ļoti patīk un šeit tas bija acīmredzams - pirmo reizi šajā gadā kukaiņi bija nevis aktīvi pašam jāmeklē, bet tie jau paši savā nodabā rāpoja savās ikdienas gaitās. Tā, piemēram, melnuļi Opatrum sabulosum un Melanimon tibiale skraidīja pa smiltīm vismaz kādi 10 īpatņi. Skudras, krūkļu balteņi, citi zirneklīši, mušas un vēl šis un tas. Varētu tā tur visu dienu sēdēt! Bet nu diemžēl laiks bija mazliet ierobežots un kādas 30 minūtes papriecājies, smagu sirdi tomēr devos tālāk. Nu labi. nebija jau nemaz tik smagi ap sirdi, jo joprojām biju cerību pilns, ka arī turpmākās pastaigas laikā vēl kaut kas varētu atrasties. Ja ne Licinus depressus, tas kaut kas cits.  

Zemesmīlis Pachymerium ferrugineum

Īsspārnis Drusilla canaliculata

Doles salā gan vairs neko neatradu, bet atpakaļceļā uz autobusu vēl mazliet piestāju Zirņu salalā, kur Daugavas krasts ir noklāts ar dolomīta šķembām. Mazliet līdzīgs biotops kā dienas sākumā, ja nu varbūt vietām mazliet mitrāks. Ātri vien sāka zem akmeņiem parādīties savdabīgi simtkāji - gari, gari, tievi, tievi un tumši oranžā krāsā. Zemesmīļi! Nezinu kāpēc šiem tāds dīvains nosaukums, bet nu droši vien tāpēc, ka dzīvo g.k. tuvu pie zemes = mīl zemi! Līdz šim šādus koši sarkanīgus nebiju redzējis - pārsvarā ir sastapti vien vēl garāki un vēl tievāki Geophilus ģints zemesmīļi gaiši dzeltenīgā krāsā. Manuprāt šī suga ir Pachymerium ferrugineum. Turpat netālu no šī zemesmīļa savukārt atradās man jauna īsspārņu suga - Drusilla canaliculatai! Kaut kas mazliet radniecīgs iepriekš redzētajam Pella sp., bet nu nav konkrēta saistība ar skudrām. Sastopami dažādos biotopos - zem akmeņiem, sūnām, augu atliekām utml. Sugai ir raksturīga priekškrūšu vairoga forma (ar tādu ovālu padziļinājumu un garenisku joslu vidusdaļā) un ķermeņa krāsojums (vēders brūngani sarkanīgs ar tumšāku joslu tā vidusdaļā). Šī suga Latvijā ir sastopama visai vai pat ļoti bieži. Bet nu man jau vēl daudz tādas ļoti biežas sugas trūkst - tā ka atliek vien iet dabā un tās meklēt!