Daugavgrīvas kāpas

Daugavgrīvas salas kāpas

Nekad nebūtu domājis, ka jelkad teikšu šos vārdus, bet... kāpas ir viens patiesi interesants biotops! It kā jau kārtīgam biologam tam būtu bijis jābūt zināmam jau sen un nav gluži tā, ka es to arī nezinātu, bet... Bērnībā un jaunību dienās vasarās ilgstoši pavadītais laiks Kolkā laikam bija radījis tādu kā nelielu alerģiju pret kāpām u.c. sausajiem piejūras biotopiem (g.k. jau priežu mežiem). Tā teikt, katru vasaru viens un tas pats, viens un tas pats - kāpukviesis, smiltis, priede, kāpuniedre, priede, smiltis, priede, smiltis utt. Ar laiku tiešām radās apnikums un savā prātā izauklēju domu, ka kāpās un priežu mežos jau nekas nedzīvo. Ja tā virspusēji skatās, tad īstenībā jau daudz melots nebūs, jo gan kāpas, gan sausi priežu meži ir tādi vieni no sugām nabadzīgākajiem biotopiem. T.i. ja tos salīdzina, piemēram, ar kādām bagātīgām pļavām vai platlapju mežiem. Taču ir viens bet - gan kāpas, gan priežu mežus bieži vien apdzīvo tikai šiem biotopiem raksturīgas, bieži vien pat visai specifiskas sugas (g.k. es runāju par posmkājiem)! Un ja šos biotopus 'ignorē', tad šīs sugas var arī nekad dzīvē nesatikt... Attiecībā uz priežu mežiem es savu filozofiju jau pēdējos gados esmu izmainījis - tie tiešām IR interesanti ar veselu virkni bezmugurkaulnieku sugu kurus var sastapt tikai priežu mežos! Īpaši, ja šie priežu meži ir tādi ar vecākiem kokiem, kritalām u.c. dabiskiem meža biotopiem raksturīgiem elementiem. Un tā vien izskatās, ka būs pilnībā jāmaina savi senīlie aizspriedumi, ka kāpas taču ir no kukaiņiem 'brīvas zonas', jo 27. marta īsā pastaiga četrrāpus pa Daugavgrīvas kāpām pierādīja pilnīgi pretējo!

Zemesblakts Gonianotus marginepunctatus

Pamatdoma kāpēc vispār braucu uz Daugavgrīvu bija atkal tīklblaktis - vismaz kādām pāris sugām vajadzētu būt sastopamām pelēkajās kāpās. Pierīgā tuvākā vieta kur tādas kaut cik raksturīgas pelēkās kāpas varētu atrast ir Daugavgrīva. Samērā daudz tur it kā esmu staigājis, bet tieši kāpās meklējis kukaiņus gan nebiju. Kāpēc gan nepamēģināt? Kādā trešajā pietupšanās punktā mani sagaidīja jau pirmais jaunums - zemesblakts Gonianotus marginepunctatus! Spriežot pēc Voldemāra Spuņģa publikācijas - tipiska piejūras kāpu suga. Un arī šeit, Daugavgrīvas kāpās, tā rādījās gana parasta - pastaigas laikā vismaz kādi 15-20 īpatņi. 

Melnuļi Melanimon tibiale

Vilkzirneklis Alopecosa cursor

Galvenokārt doma bija koncentrēties tieši uz pelēko kāpu fragmentiem, taču kaut kā biju piemirsis, ka Daugavgrīvas kāpu tuvumā eksistē iežogota armijas daļa, kur vīri ik pa laikam aktīvi šaudās (arī šajā dienā) un visādi citādi apgūst un pieslīpē dažādas armijniekiem svarīgas iemaņas. Lai jau viņiem veicas, taču diemžēl viņi ir visai jūtīgi pret cilvēkiem ar fotoaparātiem u.c. optikas ierīcēm sava žoga tuvumā. Vienu reizi, vērojot putnus Daugavgrīvas kāpās, jau sanāca saruna ar vienu no viņu pārstāvjiem (par laimi gan samērā mierīgos toņos). Tāpēc, lai lieki šos nekaitinātu ar savu klātbūtni, nācās vien iet mazliet tuvāk jūrai, kur diemžēl pelēko kāpu josla jau beidzās un sākās priekškāpas ar smiltāju kāpuniedrēm (vai varbūt Baltijas kāpuniedrēm? Tā īsti uzmanību nepievērsu. Katrā ziņā 'peizāžs' kā pirmajā attēlā). Mazliet jau sašļuku, jo gribēju taču pārmeklēt ar zemu sūnu klātās pelēkās kāpas, bet nu neko darīt. Joka pēc piesēdos pie viena graudzāļu cera un raudzīju vai kas neslēpjas zem nolīkušajām, pērnajām lapām un stiebriem un biju pārsteigts! Līdzīgi kā iepriekšējā dienā Skrundā ar viršu ceriem, tā arī šeit kāpās - zem graudzāļu ceriem slēpās vesela bagātība! Melnuļus Melanimon tibiale varēja smelt riekšavām - nelielā 20x20cm pleķītī minūtes laikā atradās 8 vaboles! Apsolu, ka šī šogad blogā ir pēdējā bilde ar šo sugu. Nav ko tik daudz atkārtoties - ķeramies pie jaunumiem! Pie viena kāpukvieša cera uzkavējos mazliet ilgāku laiku un brīdī, kad šķita, ka visu kas tur bija atrodams biju jau apskatījis, pēkšņi pašā laukuma centrā (kuru biju visai rūpīgi vērojis jau minūtes piecas) ieraudzīju kaut ko pavisam fantastisku - izcili nomaskējušos blakti! Phimodera humeralis!!

Bruņublakts Phimodera humeralis

Bruņublakts Phimodera humeralis

Ja par jaunajām zemesblaktīm, protams, prieks liels, tad par šo sugu prieks bija dubultmilzīgs! Bruņublaktis ir vairogblaktīm tuvu radniecīga dzimta un Latvijā sastopamas vien trīs sugas (teorētiski gan varētu būt vēl vismaz pārītis) no kurām tikai vienu, parasto bruņublakti (Eurygaster testudinaria), varētu uzskatīt par parastu sugu. Pārējās divas - Phimodera humeralis un P.flori ir retas vai pat ļoti retas. Piemēram, šai sugai literatūrā atrodu vien četras atradnes - Garciems (V.Šmits, 1953. gads - pēc Zanda Spura 1953. gada publikācijas), Pape, Užava un Ziemupe (V.Spuņģa 2005. gada raksts par pelēko kāpu blaktīm). Suga apdzīvo piekrastes kāpu biotopus - g.k. droši vien pelēkās kāpas, jo, piemēram, somu blakšu grāmatā ir minēta saistība ar auzenēm (Festuca), kas priekškāpās gluži neaug. Mans eksemplārs, lai arī fiziski tomēr atradās priekškāpās, arī nebija pārāk tālu no pelēkajām kāpām. Gan jau vienkārši ieceļojis no turienes pārziemot vai kā savādāk. Tā arī visu dzīvi šī suga tur kāpās arī pavada. Iespējams, ka kopumā Latvijas piekrastē varētu arī nebūt tā retākā suga (īpaši vietās, kur šī kāpu zona ir izteiktāka, tātad Vidzemes jūrmalā varbūt mazāk), bet, ņemot vērā blakts lielisko maskēšanos, ieraudzīt tās laikam nav viegls uzdevums. Pavisam noteikti, ka man milzīgi paveicās šo ieraudzīt. Jeb, pareizāk sakot, paveicās, ka tomēr nepiecēlos un neaizgāju no šīs konkrētās vietas kādu mirkli ātrāk. Likteņa pirksts! 

Cikādiņas Eupelix cuspidata nimfa

Cikāde Tettigometra atra

Turpat blakus šai īpašajai bruņublaktij sēdēja arī sīciņa cikādiņas nimfa ar īpatnēju lāpstu galvas vietā - Eupelix cuspidata! Pieaugusi blakts izskatās visnotaļ līdzīgi - tikai ar izaugušiem spārniem un 'deguns' izaug vēl mazliet garāks. Tiešām īpatnēja izskata kukainis. Dzīvojot sausās vietās uz graudzālēm un it kā nekāds īpašais retums neskaitās - redzēju gan pirmo reizi! Tāpat pirmo reizi redzēju pilnībā melnu cikādiņu - Tettigometra atra. Šai sugai īpatnējs savukārt ir nevis izskats (atskaitot melno krāsu - samērā standarta izskata cikāde), bet gan ekoloģija - tā ir cieši saistītas ar skudrām! Ir gan stipri trūcīgi ar informāciju gan tieši par šo sugu, gan Tettigometridae dzimtu kopumā (šai dzimtai nav pat latviskais nosaukums). Atsevišķām sugām droši ir pierādīts, ka to nimfas attīstās skudru ligzdās un arī attiecībā uz T.atra ar ir minēta saistība ar Lasius ģints skudrām. Šīs cikādes varot atrast šo skudru ligzdu tuvumā vai pat pašās ligzdās. Mana cikāde gan sēdēja tāpat vien smiltiņās (varbūt biju to pirms tam iztraucējis no kādas citas sēžamvietas vai slēptuves?), bet kāpās kopumā skudru jau netrūkst. Grūti pateikt cik reta/bieža šī suga ir Latvijā, jo nekādu informāciju neatrodu, bet jādomā, ka īpaši bieži sastopama nav. 

Skrejvabole Paradromius (=Dromius) linearis

Māņkrabjzirneklis Tibellus maritimus

Vairogblakts Sciocoris cursitans

Strupvabole Hypocaccus metallicus

Šajā ierakstā tiešām vairāk pieturēšos pie jaunumiem, jo tādu bija vēl! No viena kāpusmilgu pudura izrāpoja neliela, šaura skrejvabole - Paradromius linearis, kas Latvijā g.k. esot sastopama vienīgi kāpu zonā (bet ir atradumi arī iekšzemē). Neesot tā pati biežākā suga! Ja šis eksemplārs šajā dienā bija vienīgais, tad māņkrabjzirnekļi Tibellus maritimus gan bija 'biezā slānī'. Sākumā tiem pat nepievērsu uzmanību, jo noturēju tos par biežāk sastopamo sugu Tibellus oblongus, bet tad atcerējos par šīs otrās sugas eksistenci un, ņemot vērā, ka sugas epitets 'maritimus' tā burtiski tulkojot nozīmē 'ar jūras malu saistīts', tad sāku pētīt šos zirnekļus mazliet rūpīgāk. Un tik tiešām - daudziem no šiem zirnekļiem gar galvkrūšu un vēdera sāniem bija palieli, melni plankumi, kas pēc manas saprašanas ir vieglākā šo abu sugu atšķiršanas pazīme. Par jaunām zirnekļu sugām arī ir prieks! Vēl šajā dienā atradās cita jauna blakšu suga no Sciocoris ģints, ko latviski teorētiski dēvē par smilšu vairogblakti. Šajā ģintī gan Latvijā ir trīs sastopamas sugas un divas no tām (cursitans un umbrinus) atšķirt ir samērā grūti. T.i. vieglākā atšķiršanas pazīme esot vēdera krāsojums, bet vēderu es diemžēl nenofotogrāfēju... Pēc redzes atmiņas (jo dabā vēderu redzēju gan) tomēr gribētos teikt, ka esmu visnotaļ drošs, ka vēdera krāsojums bija kā S.cursitans. Visas sastaptās vairogblaktis gan ne pa kam nevēlējās pilnībā atrādīt savas kājas un taustekļus - bija totāli neaktīvas. Visādi centieni tās kaut kā 'atmodināt' cieta fiasko. Tāpēc bilde diemžēl tāda nekāda... Būs iemesls atgriezties Daugavgrīvas kāpās (ko arī noteikti vēl šopavasar izdarīšu)! Nobeigumā glīta un metāliski spīdīga strupvabole - Hypocaccus metallicus. Par šo gan tā arī nepaliku īsti pārliecināts vai vabole līdzīgi kā tās vairogblaktis tēloja beigtu, vai arī tiešām bija beigta... Ja otrais variants, tad stipri atvainojos, jo beigtas radības parasti cenšos tomēr nebildēt, bet nu... Pietrūka pacietības sagaidīt vai tad vabole beidzot sāks kustēties vai nē. Lai nu kā - vismaz 9 jaunas kukaiņu sugas dažu stundu laikā ir vienkārši fantastisks rezultāts! Noteikti šogad jāpievērš kāpām lielāka uzmanība, jo pilnīgi droši, ka kāpu biotopos mīt vēl kaudzēm sugu, ko nekad neesmu vēl redzējis.