Skrunda martā

Tumšās pīles (Melanitta fusca) Skrundas zivju dīķos

Pēc divām īpaši saulainajām dienām brīvdienās laiks diemžēl mazliet sabojājās. Bet tā kā biju jau nokļuvis Skrundā un tāpat biju nobriedis doties dabā, tad nekas jau cits neatlika kā saņemties un doties drēgnajā pastaigā līdz Skrundas zivju dīķiem. Primāri doma bija putnu vērošana, jo saltajā vējā īpaši prāts nenesās uz kukaiņu meklēšanu. Rīgā sestdien laiks gan esot bijis vēl draņķīgāks, tā ka varbūt grēks sūdzēties - vismaz Skrundā lietus īpaši netraucēja. Centos daudz maz rūpīgi apsekot visus dīķus, bet nekas tāds pārlieku interesants neatradās. Atzīmēt var vienīgi starp brūnkakļiem un cekulpīlēm peldošo tumšo pīļu pāri, kas ir parasta jūras pīle, taču iekšzemē novērojama diezgan reti - g.k. migrācijas laikā pavasarī un rudenī. Vēl no putniem šajā rīta cēlienā priekš gada listes varēju atzīmēt pārlidojošu egļu krustknābi un pirmo šī gada reņģu kaiju, kas aktīvā lidojumā aizslīdēja uz ziemeļiem. Migrants. Nobeidzis dīķu apskati, arī es uzsāku migrāciju - atpakaļ uz māju pusi. Kādu brīdi nevarēju izlemt vai doties caur mežu vai gar dzelzceļmalu, bet tā kā laiks bija mazliet uzlabojies un pat bija izspraukušies kādi saules stari, tad nolēmu par labu dzelzceļmalai. Ar domu, ka tomēr varētu tur zem akmeņiem utml. vietās kādu kukaini pameklēt.  

Zemesblakts Acompus rufipes

Par laimi Liepājas dzelzceļa līnija ir gana klusa un līdz ar to nebija no neviena vilciena jāmūk grāvī (bet nu uz sliedēm jau gluži negulēju, tik dulls jau es ar nav) - varēju mierīgi nodoties akmeņu cilāšanai 1,5 km garumā. Kopumā guvums varbūt nebija tik ražīgs kā dienu iepriekš Dārziņos, bet šis tas jau trāpījās - tās pašas dzeltenās skudras un šķiet tāds pats mirmekofīlais īsspārnis Pella (Zyras) sp.,  jāņtārpiņu kāpuri, mitrenes u.c. Zem viena akmens trāpījās arī neredzēta zemesblakts ar saīsinātiem priekšspārniem - Acompus rufipes. Voldemāra Spuņģa 2008. gada zemesblakšu katalogā, šai sugai minētas vien divas senākas atradnes, tātad iespējams reta suga? Ekoloģiski saistīta ar mitrām vai slapjām pļavām utml. biotopiem, kur aug baldriāni (Valeriana officinalis). Pats dzelzceļa uzbērums, protams, īsti šādam raksturojumam neatbilst, taču tur pat gar dzelzceļa malām ir visādi grāvji, mazliet tālāk arī dīķmalas u.c., kas gan varētu atbilst. Gan jau uz uzbērumu blakts bija atnākusi tikai pārziemot. Jāpapēta vai ir vēl kāda cita zemesblakšu suga, kas būtu saistīta ar baldriāniem. Ja ne, tad latviski šo droši varētu dēvēt par baldriānu zemesblakti. 

Īsspārnis Pella (Zyras) sp. 

Labirintzirneklis Steatoda albomaculata

Cikādiņa Anaceratagallia sp., iespējams A.veonsa

Mitrene Armadillidium sp.

Šī blakts, tad varētu būt interesantākais sestdienas atradums. Pāris citas jaunas sugas gan ar vēl bija - piemēram, labirintzirneklis Steatoda albomaculata (Theridiidae dzimta) ar raksturīgu, melnbaltu vēdera zīmējuma. Esot tieši tādu sausu biotopu ar zemu veģetāciju apdzīvotājs. Starp citu šī dzimta ir zīmīga ar to, ka tajā ietilpst bēdīgi slavenā sarkanā atraitne un īstenībā arī dažas pie mums sastopamās sugas vizuāli (g.k. pēc ķermeņa formas) to mazliet atgādina. Par laimi neviena Latvijā sastopamā šīs dzimtas suga, protams, nav cilvēkam bīstama. Tomēr ļoti lieliskā valstī (vai varbūt pareizāk būtu teikt - labā klimatiskajā zonā?) mēs dzīvojam - nekādu indīgu rāpuļu, zirnekļu u.c. mošķu, kas traucētu relaksēti kaut kur vāļāties un fotogrāfēt citus kustoņus. Vēl kā pēdējos radījumus no šīs dienas var atzīmēt it kā pēc skata zīmīgu cikādiņu, kas, manuprāt, stipri atgādina Anceratagallia venosa, jo ir tāds ļoti kontrastējošs galvas daļas zīmējums (salīdzinot ar A.ribauti). Vietām internetā gan atzīmē, ka sugu noteikšana tik viegla nemaz nav un, ņemot vērā, ka ir tādas divas sugas kā Anaceratagallia lithuanica un estonica, kurām internetā pagaidām neatrodu nedz attēlus, nedz noteikšanas tabulas, tad varētu tam principā piekrist. Nav izslēgts, ka kāda no šīm sugām ir līdzīga venosa. Bet nu labi, vēl skats uz glītu Armadillidium ģints mitreni un jābeidz rakstīt par sestdienas veikumu, jo svētdiena izdevās vismaz 3x produktīvāka!   

Ovālplankumu melnmārīte (Chilocorus renipustulatus)

Četrplankumu melnmārīte (Exochomus quadripustulatus)

Svētdien nospriedu, ka vēlreiz uz dīķiem neiešu, jo nu ticams, ka putnu ziņā neko jaunu jau neatradīšu. Izlēmu, ka došos dienvidu virzienā no Skrundas uz jau februārī apciemoto, Skrundas purva apkārtnē esošo, Mučukalna karjeru. Ar domu, ka tas ir atklāts biotops - tātad saule iepriekšējās dienās būs to mazliet pasildījusi un būtu jābūt kādai kukaiņu aktivitātei. Nu un pa ceļam mežā varbūt izdodas pamanīt kādu meža putnu. Ierodoties uz vietas, karjers mani sagaidīja ar sila strazdu un sila cīruļu dziesmām - patīkami. Karjera malā savukārt bija novērojama cita tipiska agra pavasara ainiņa - pa jaunu priedīšu zariem rāpoja melni sarkanās mārītes Exochomus quadripustulatus. Vietām pat visai daudz - šķiet uz vienas priedes, īpaši rūpīgi pat nemeklējot, saskaitīju 5 eksemplārus. Droši vien rāpoja un meklēja kādas laputu olas uz priežu skujām. Vispār ir trīs šāda dizaina mārīšu sugas - segspārni melni ar sarkaniem plankumiem (vai vienu plankumu) un to malas ir tādas kā izplestas un saplacinātas. E.quadripustulatus segspārni ir ar kopā četriem, izliektiem, sarkaniem plankumiem (uz katra segspārna divi), kas atsevišķiem eksemplāriem var būt arī mazāk izteikti. Šajā dienā redzēju arī otru no šīm sugām - Chilocorus renipustulatus, kam uz katra segspārna ir viens, liels, apaļš, sarkans plankums. Gandrīz kā divpunktu mārīte ar ačgārnu segspārnu krāsojumu. Starp citu arī divpunktu mārītei var būt šādas attāli līdzīgas krāsu formas ar melniem segspārniem un sarkaniem plankumiem, bet, ja māc šaubas, vienkārši jāpaskatās uz segspārnu malām, kas visām citām mārīšu sugām ir 'normālas' nevis viegli 'uzliektas'. Trešajai sugai, Chilocorus bipustulatus uz katra segspārna ir viens, šaurs, horizontāli izstiepts sarkans plankums,kas var arī nebūt (un visbiežāk tāds arī ir) viens vesels, bet sadalījies divos vai pat trīs mazākos plankumiņos. Tādu sugu es pats gan vēl nemaz neesmu redzējis. Ir gan vēl viena suga Exochomus ģintī (E.nigromaculatus), taču tā ir mazliet atšķirīga izskata (pilnībā melniem segspārniem un atšķirīgu priekškrūšu vairoga zīmējumu) un īsti pie šī dizaina trijotnes to skaitīt negribas.   

Sausa, smilšania priežu meža mala ar viršiem

Jātnieciņš Gelis sp.

Jātnieciņš Gelis sp.

Jātnieciņš Gelis sp.

Pati karjera atklātā daļa šoreiz mani kaut kā ne pārāk uzrunāja un tāpēc līdu augšā uz mežmalu, kur skatam atklājās krietni simpātiskāka aina - sausa, smilšaina priežu meža mala ar viršiem. Daļa viršu auga tieši smilšainās takas malā un novērtēju šo kā iespēju izmēģināt kaut ko jaunu - paskatīties, kas labs slēpjas (vai neslēpjas) smiltiņās zem viršu krūmu zariem. Jāsaka, ka biju patīkami pārsteigts! Protams, varbūt ne zem katra viršu pudura kaut ko izdevās atrast, taču zem vairuma no tiem kaut kas slēpās! Sīciņas skrejvaboles (dominēja g.k. Bembidion quadrimaculatum un šķiet Bradycellus sp.), zālāju laupītājblaktis, zirnekļi, kolembolas u.c. radījumi. Piemēram, trīs dažādi skudrām līdzīgie Gelis ģints bezspārnu jātnieciņi. Parasti gada laikā tādus izdodas redzēt vien dažus, bet te - īsā brīdī trīs dažādi! Sugu noteikšana šiem gan ir totāls ārprāts - pēc foto nemaz nav vērts mēģināt. No skudrām viegli atšķirt pēc ķermeņa formas un nelielā, bet tomēr labi redzamā dējekļa vēdera galā - skudrām tāda nav. Tāds, protams, nav arī Gelis tēviņiem, bet nu šīs visas bija mātītes. Šajā viršu valstībā pavadīju ~1,5h, pārvietojoties ar ātrumu apmēram 200m stundā. Tā teikt kāpēc kaut kur skriet, ja ir interesanti te pat uz vietas! 

Zemesblakts Macrodema micropterum

Drīz vien atradās arī viens kārtīgs jaunums - vēl viena neredzēta zemesblakts ar saīsinātiem segspārniem! Taču pēc izskata bija atšķirīga kā vakardien redzētā - ar spīdīgu, tādu kā viegli 'uzpūstu' priekškrūšu vairoga priekšējo daļu. Macrodema micropterum! Ja vakardienas suga bija tikai vienā eksemplārā, ko tad varētu nosaukt par gadījuma rakstura atradumu, tad šīs nelielās (~3mm) zemesblaktis šeit bija samērā daudz. Tam gan ir samērā loģisks izskaidrojums - tā dzīvojot sausos biotopos uz viršiem (Calluna vulgaris). Tā ka tas laikam ir pilnīgi normāli šo sugu atrast zem viršu zariem. Ja skatāmies iepriekš pieminēto Spuņģa publikāciju, tad tur par šo sugu minēts, ka esot 'samērā parasta, g.k. priežu mežos un augstajos purvos'. Viršu Latvijā aug daudz, tā ka suga droši vien nav nekāds retums. Bet nu man jaunums! 

Īsspārnis Tachyporus hypnorum

Skrejvabole Oodes gracilis

Smecernieks, iespējams Rhinoncus castor

Ātri vien jaunumi sāka birt kā no pārpilnības raga - pie visiem safotogrāfētajiem radījumiem gan nemaz vēl neesmu pieķēries un tā daudz maz droši noteicis esmu vien tos, kas pēc skata ir zīmīgākie. Tā, piemēram, pilnīgi droši, ka sastapu arī neredzētu zālāju laupītājblakti (manuprāt, Nabis ericetorum), taču tur tad vēl mazliet rūpīgāk ir jāpapēta literatūra. Redzēs vai sezonas laikā tam sanāks laiks pieķerties, jo pašlaik kukaiņu sezonas 'starta uzrāviens' man ir sanācis samērā varens - knapi spēju tikt galā ar safotogrāfēto. Lai nu kā, daži objekti šajā dienā bija gana zīmīgi, lai to noteikšana pārāk daudz pūles nesagādātu - piemēram, īsspārnis Tachyporus hypnorum un smecernieks Rhinoncus castor it kā ir gana raksturīgas (un arī bieži sastopamas) sugas. Mazliet grūtāk gāja ar šo melno skrejvaboli, jo nu - ļoti daudzas skrejvaboļu sugas ir melnā krāsā. Te gan man uzreiz domīgu darīja vaboles ķermeņa (īpaši priekškrūšu vairoga un galvas) forma. Tā kā mazliet uz Amara ģints pusi, bet bez šai ģintij raksturīgā metāliskā spīduma (vaboles virsma pat īstenībā tāda īpatnēji viegli matēta). Kaut kas it kā ļoti redzēts... Hmm. O, atcerējos! Oodes ģints! Skats gūglē un noteicējos un jā - tik tiešām būs kāda no Oodes sugām. Pēc visa spriežot - Oodes gracilis. Interesanti, ka vairākās vietās rakstīts, ka abas ģints sugas (otra - Oodes helopioides) apdzīvo mitrus, purvainus biotopus, bet es šo atradu sausā vietā zem viršu pudura. Apkārtnē principā mitru biotopu netrūkst (jau otrā karjera pusē sākas purvaina meža fragments), tā ka varbūt šī bija vienkārši piestājusi 'garāmskrienot'. Nekāds lielais retums gan šī suga nav.  

Svītrainais māņlēcējzirneklis (Oxyopes ramosus)

Svītrainais māņlēcējzirneklis (Oxyopes ramosus)

Lapgrauzis Lochmaea sp.

Kolembola Orchesella flavescens

Viršu audze diemžēl nebija bezgalīga un lēni, bet neatlaidīgi tuvojās tās gals. Teorētiski varēja jau griezties atpakaļ un ķemmēt vēlreiz, jo visus viršu pudurus jau neizcilāju (labi ja 1/10 daļu), bet tomēr nolēmu doties prom no karjera. Pašā finiša taisnē virši tomēr vēl sniedza pēdējo 'atvadu dāvanu' - vienu no manām mīļākajām zirnekļu sugām, ko pirmo reizi gan satiku vien pagājušajā gadā. Runa ir par svītraino māņlēcējzirnekli (Oxyopes ramosus)! Šis pie tam trāpījās tāds īpaši košs, sarkanīgs eksemplārs - skaistulis! Kaut kas tajā radījumā ir tāds, kas mani tā piesaista - varbūt garie matiņi uz kājām, kas izskatās kā dzelkšņi un piešķir tam tādu kā papildus draudīgumu, bet varbūt kas cits. Nezinu, bet bija prieks satikt. Mazliet gan sanāca dalīta uzmanība, jo zem viena un tā paša viršu krūma atradās gan šis zirneklis, gan Lochmaea ģints lapgrauzis. Fakts, ka lapgrauzis bija zem viršiem darīja mani uzmanīgu, jo uz viršiem dzīvo mazliet retākā ģints suga L.suturalis (otra suga - L.caprea ir ļoti bieži izplatīta). Sugu atšķiršana, gan neesot vienkārša un visdrošāk esot pētīt ģenitālijas. It kā jau aizdomas ir, ka šis varētu būt tiešām L.suturalis īpatnis, bet pārliecība tomēr nav. Lai tad pagaidām paliek kā Lochmaea sp. Noslēdzu viršu ekzamināciju ar krāsainas, palielas kolembolas atrašanu, kas, manuprāt, gan visai droši būtu dēvējama par Orchesella flavescens. Viena no retajām sugām, ko pēc foto var labi atpazīt arī tāds diletants kolembolu jautājumos kā es - jo ir liela un krāsaina. 

Zemesblakts Eremocoris abietis

Kociņsūnas (Climacium dendroides)

Īsspārnis Drusilla canaliculata

Skrejvabole Carabus hortensis

Turpmākajā maršrutā izmetu loku vairāk caur mežu - ar domu paskatīties kādi tur šajā Skrundas purva apkārtnē ir biotopi. Vietām atsevišķi priežu meža nogabali bija pat visai simpātiski. Divās vietās atradās arī Cixidia plakancikāžu nimfas un vismaz pēc manas saprašanas tās ir tādi samērā labi indikatori, kas norāda, ka nogabals ir ar zināmiem dabisku mežu raksturojošiem elementiem (šajā gadījumā - kritalām). Bet nu kopumā, salīdzinot ar atklāto karjera mežmalu, mežā īpašu pavasara sajūtu noķert nevarēja. Lai arī sniegs jau nokusis, tomēr tāda mazliet ziemīga sajūta un arī meža kukaiņi vēl savās ziemošanas vietās. Šur un tur parušinājos, bet īpaši neiespringu - pašlaik saulainie un atklātie biotopi šķiet vilinošāki. Vienā vietā zem, uz sūnām nokrituša, priedes mizas gabala gan atradās vēl viens blakšu jaunums - zemesblakts Eremocoris abietis, kas gan esot samērā parasta suga priežu mežos utml. biotopos. Bet nu līdz šim trāpījusies nebija, tā ka prieks par to - nav arī no tām nesmukākajām sugām. Trīs jaunas zemesblakšu sugas divās dienās - nav slikti! Kaut gan tur vēl plašs darba lauks, jo E.abietis bija tikai mana 13. redzētā dzimtas suga, kamēr Latvijā kopumā konstatētas ir 64! Tiešām ir vēl ko svīst un pūlēties. Starp citu, mazliet pačukstēšu, ka nākamajā dienā Daugavgrīvā tiku vēl pie divām jaunām sugām, bet par to, lai saglabātu intrigu, nākamajā ierakstā. Nobeidzot šo Skrundas ierakstu, vēl varu atzīmēt, ka mežā vietām izdevās atrast arī Gada Sūnu - kociņsūnu (Climacium dendroides). Forša, jauka un viegli atpazīstama sūna, taču laikam man personīgi ne tik simpatizējoša kā iepriekšējā Gada Sūna - straussūna. Tāpēc iespējams tā īpaši aktīvi kociņsūnas ziņošanā nepiedalīšos. Tiesa sūnas kā tādas gan varētu būt (būs?) vieni no maniem šī gada apskates objektiem. Ne kādu īpašu sūnu sugu meklēšanas dēļ, bet kā 'mikrobiotopi', jo starp sūnām dzīvo dažas mana galvenā šī gada mērķa - tīklblakšu - sugas. Īstenībā šajās brīvdienās gar dzelzceļu un gar viršiem rāpoju daļēji tieši ar domu par tīklblaktīm, bet nu šoreiz neko atrast neizdevās. Laikam jāmeklē vēl rūpīgāk! Tas arī tiks darīts!